Cīņa ar Dievu

“Bet Jēkabs palika viens pats, un kāds ar viņu cīnījās līdz rīta ausmai.” [1.Moz.32:25]

Mēs uzskatām, ka šis cīnītājs ir pats godības Kungs, proti, mūsu Kungs Dievs jeb Dieva Dēls, kam bija jātop cilvēkam; Viņš ir parādījies tēviem un runājis ar tiem. Jo Dievs Savā lielajā laipnībā izturas pret Savu izredzēto tēvu Jēkabu ļoti draudzīgi un pārbauda viņu, itin kā draudzīgi rotaļājoties. Taču šī spēle Jēkaba sirdij ir darījusi neaprakstāmas sāpes un lielas bailes. Un tomēr patiesībā tā ir tikai spēle – to pierāda šī notikuma atrisinājums, kad Jēkabs nonāk Pniēlā.

Tad kļūst skaidri redzams, ka šie pārbaudījumi ir bijuši tikai uzticīgas mīlestības zīmes. Dievs spēlējas ar Jēkabu, gribēdams pārbaudīt un stiprināt Jēkaba ticību. Tā dievbijīgs tēvs mēdz atņemt bērnam ābolu, kas viņam patīk, – ne tādēļ, lai viņš bēgtu no tēva un sāktu just pret to naidu, bet – lai bērns šādi tiktu mudināts apskaut un lūgt tēvu: dod man atpakaļ to, ko esi paņēmis!

Šādas spēles namturībā ir bieži sastopamas, bet svēto lietās un cīņā tās ir smagas un nogurdinošas. Jēkabs nezina, kas ir tas, ar ko viņš cīnās, – viņš nezina, ka tas ir Dievs. Vēlāk Jēkabs tam jautā, kā viņu sauc. Bet, saņēmis svētību, Jēkabs saka: “Es esmu Dievu redzējis vaigu vaigā.” Tā no pašas nāves rodas jauns prieks un dzīvība.