Cilvēka sirds nocietinās

“Bet Tas Kungs nocietināja faraona sirdi, un tas neatlaida Israēla bērnus.” (2.Moz.10:20)

Lielā baznīcas kopība, kas pazīstama kā kalvinistu reformāti, apgalvo, ka visi, kas savā sirdī nocietinās pret Dievu, nonāk šādā stāvoklī saskaņā ar mūžīgu un absolūtu Dieva lēmumu. Viņi pamato šo uzskatu ar Svētajiem Rakstiem, kuros teikts: “Tātad, kuru Viņš grib, to Viņš žēlo un, kuram grib, tam apcietina sirdi” (Rom.9:18), un vērš uzmanību uz to, ka Tas Kungs nocietināja faraona sirdi, lai viņš neļautu israēliešiem aiziet no Ēģiptes. Bet šī ir zaimojoša šo Bībeles vietu izmantošana. Mēs nevaram mēģināt padarīt Dievu par cilvēka grēka un nolādētības autoru. Jo Raksti nepārprotami liecina: “Tu neesi Dievs, kam patīk bezdievības pilna cilvēka daba” (Ps.5:5), un: “Neviens, kas tiek kārdināts, lai nesaka: Dievs mani kārdina,– jo ļaunām kārdināšanām Dievs nav pieejams, un pats Viņš nevienu nekārdina.” (Jēk.​​1:13) Turklāt Bībele skaidri liecina, ka Dievs nevēlas un nav nolēmis neviena cilvēka iznīcināšanu: “Tik tiešām, ka Es dzīvoju, saka Dievs Tas Kungs, Man nav prieka par bezdievja nāvi, bet gan par to, ka bezdievis atgriežas no sava ļaunā ceļa un dzīvo. Atgriezieties, jel atgriezieties no saviem ļauniem ceļiem! Kāpēc tu gribi mirt, Israēla nams?” (Ec.33:11) un: “Israēl, tu grūd sevi postā; vienīgi Es esmu tavs glābiņš un atbalsts.” (Hoz.13:9)

Bet vai Bībele arī skaidri nesaka, ka Dievs patiesībā bija nocietinājis daudzu cilvēku sirdis? Jā, bet tā arī uzsver, ka Dievs nocietina tikai tos, kas jau ir nocietinājuši sevi, nicinot žēlastību. Kristus saka, ka Jeruzālemes iedzīvotāji galu galā bija nonākuši stūrgalvības tiesā nevis tāpēc, ka Dievs to bija noteicis no mūžības, bet gan tāpēc ka viņi nebija atzinuši “savu apžēlošanas laiku” (Lk.19:44). Ja Dievs jebkad ir apmeklējis kādu tautu lielā žēlastībā, tad tādi bija Jeruzālemes iedzīvotāji. Pats Dieva Dēls kopā ar Saviem divpadsmit apustuļiem sludināja viņiem Evaņģēliju un tūkstoš reižu aicināja viņus Savas žēlastības valstībā. Uzticīgi, kā Labais Gans, Viņš trīs gadus sekoja viņiem ar vārdiem, darbiem un asarām, pamācot un lūdzot viņus atgriezties no viņu ļaunajiem ceļiem. Bet, kad viņi visi nicināja šo žēlastību, noraidīja Viņa laipno ielūgumu un galu galā nogalināja Viņu, Dievs beidzot atņēma Savu žēlastības roku un nodeva viņus pilnīgas cietsirdības tiesai.

Dievs vienmēr rīkojas šādi. Ikviens, kurš nocietinās, vispirms ir piedzīvojis apžēlošanas laiku. Dieva Vārds viņam ir ticis sludināts ilgu laiku. Skolotāji, mācītāji, vecāki un ticības biedri viņu ir pamācījuši neskaitāmas reizes. Viņa paša sirdsapziņa un Svētais Gars viņu ir bieži pamācījis un bargi norājis. Bet, ja viņš neapdomīgi un spītīgi pretojas visam tam un paliek savā grēkā, savā lepnībā un mīlestībā pret pasauli, Dievs beidzot nogurst izrādīt žēlastību un saka: “Pa kādu vietu jūs vēl vairāk lai sit, ja jūs jau tā arvien vēl jo vairāk kāpjaties projām? Visa galva ir slima, un sirds ir vāja.” (Jes.1:5) Tajā brīdī Viņš atņem Savu žēlastības roku no šāda cilvēka. Svētie Raksti to sauc par nocietināšanos. Jo, kad Dievs vairs nedarbojas cilvēkā, viņš paliek pats savā varā, un rezultātā viņa aklums pieaug, un viņš arvien ciešāk saista sevi ar savu grēku un ļaunprātību. Tāpat kā ūdens sasalst, kad saules siltums tiek atņemts, un kā lauks kļūst mežonīgs, kad to vairs neapstrādā, tā arī cilvēka sirds nocietinās, kad Dievs vairs nespīd ar Savas žēlastības sauli un Viņa Vārds vairs nevar tajā iekļūt.