Dievišķais likums un grēks
Tā kā grēks ir “netaisnība” jeb “nelikumība”, tad ir nepieciešams zināt, par kādu Likumu [Bauslību] Raksti runā, apzīmējot grēku par “Likuma [Bauslības] pārkāpšanu.” Ja mācība par dievišķo Likumu tiek sagrozīta, tai kaut ko pievienojot vai atņemot, tad jātiek sagrozītai arī mācībai par grēku.
Tādēļ ir nepieciešams definēt Likumu, kura pārkāpšana padara kādu domu vai darbu par grēcīgu. Konkordijas formula, runājot par Likumu tādā ziņā, kā mēs to lietojam šeit, to apraksta kā
dievišķu mācību, kurā ir atklāta Dieva taisnā, nemainīgā griba, ar kuru ir jāsaskan cilvēka dabai, domām, vārdiem un darbiem, lai viņš varētu būt tīkams un pieņemams Dievam.
Šāda definīcija ir bibliska, jo vienīgi Dievs var noteikt cilvēkiem likumus – tāda ir Viņa dievišķā prerogatīva (Jēk.4:12). Cilvēku ieviestie likumi ir saistoši vienīgi tad, ja pats Dievs ir pilnvarojis cilvēkus tos ieviest, tādējādi piešķirot cilvēku likumiem dievišķu sankciju. Tas attiecas uz visiem civilo valdību likumiem un baušļiem, kurus vecāki nosaka saviem bērniem (Rom.13:1; Kol.3:20), ja vien tie nav pretrunā dievišķajam Likumam (Ap.d 5:29). Taču citādi ir ar tā dēvētajiem “baznīcas likumiem,” jo Dievs Baznīcai ir viennozīmīgi liedzis likumdošanas pilnvaras (Mt.23:10). Tādējādi Baznīcā par saistošiem ir jāuzskata vienīgi tie likumi, kurus ir izdevis pats Dievs.
Visos tajos jautājumos, kuros nav doti īpaši dievišķi norādījumi, lēmumi kristiešu starpā ir jāpieņem, panākot savstarpēju vienošanos, pamatojoties kristīgā mīlestībā (1.Kor.16:14). Par pāvestu Luters pamatoti saka, ka viņš ir piepildījis visu pasauli ar sātanisku paklausības mācību, jo viņš ir mācījis cilvēkiem pakļauties nevis Dieva Likumam, bet gan pats saviem kaitīgajiem likumiem. Lai arī dievišķo Likumu, kurš ir saistošs visiem cilvēkiem, veido Dieva nemainīgā griba, ir jāatzīmē arī tas, ka kristīgajai Baznīcai ir jāmāca viss dievišķais Likums, ar visām tā prasībām un aizliegumiem. Jo, tāpat kā Baznīca nav pilnvarota ieviest pati savus likumus, tāpat tā arī nav pilnvarota atmest nevienu no Dieva izdotajiem likumiem (Mt.5:17-19; Mk.7:6-13).
Tā kā līdz ar Kristus atnākšanu ir atcelta Vecās Derības ceremoniālā bauslība (Gal.4:9-11; 5:1-4), tad Jaunajā Derībā tā vairs nav spēkā (Kol.2:16), tā kā Dieva nemainīgā griba, kura patlaban attiecas uz visiem cilvēkiem, ir jāidentificē kā morālais Likums (Mt.22:37-40; 1.Tim.1:5). Šī iemesla dēļ mēs grēku vispārējā nozīmē definējam kā novirzīšanos no dievišķā morālā Likuma, neatkarīgi no tā, vai šis Likums ir ticis ierakstīts cilvēka sirdī, vai sniegts cilvēkam kā viennozīmīgs priekšraksts. Vecajā Derībā jūdiem arī ikviena novirzīšanās no ceremoniālajiem vai politiskajiem likumiem bija grēks; bet, tā kā Jaunajā Derībā Dievs ir skaidri izteicis savu vēlēšanos tos aizliegt (Kol.2:16), tad no jauna ieviest tos kā obligātus un saistošus Jaunās Derības ticīgo sirdsapziņām būtu grēks (Mt.15:9; Gal.5:1-4). Likumus, kurus Dievs ir ieviesis kā īslaicīgus, cilvēks nedrīkst pasludināt par nemainīgiem.

Ieskaties
Visi taču māca pēc Bībeles, nē?!?
Vai ticība ir egoistiska?
Soterioloģija
Ziemassvētki
Pārrunas, sagatavojot aiziešanai no dzīves
Reformācija pret deformāciju