Jēzus brīnums un mūsu patiesās vajadzības

“Kur lai pērkam maizi, ko tiem ēst?” (Jņ.6:5)

Jēzus uzdeva jautājumu vienam no mācekļiem. Mēs par šo jautājumu varam būt pateicīgi. Tas parāda, ka Jēzum bija patiesa interese par to, ko mēs saucam par sociālajiem jautājumiem. Un viņš vēlas, lai viņa mācekļi domātu par ko tādu. Bija ārkārtīgi liels skaits cilvēku, kas viņam bija sekojuši, kad viņš devās prom uz otru jūras krastu. Tagad viņi atradās augšā savrupajā plakankalnē. Bija pavasaris, nogāzēs zaļoja zāle un ziedēja puķes, kas ir raksturīgi pavasarim Palestīnā. Bet tur nebija nekā, ko ēst. Līdzi bija atnācis mazs puika, lai tirgotos ar dažām miežu maizēm un zivīm. Taču ar tām pietika vien dažiem.

Tāpēc Jēzus iejaucās un paveica lielu brīnumu. Viņš izmantoja Dieva Radītāja varu. Viņš liedzās to lietot par labu sev, būdams izsalcis tuksnesī. Taču nu viņš to paveica par labu visiem šiem izsalkušajiem cilvēkiem. Būtībā tas ir tikpat liels brīnums, kā ticīgajam 104. psalmā šādiem vārdiem lūdzot Dievu: “Tu izdiedzē zāli lopiem un labību, ko cilvēkiem audzēt, ka tie iztiku dabū no zemes [..]” Šo brīnumu Dievs mūsu acu priekšā paveic katru gadu, un tālab mums tas šķiet pilnīgi dabiski. Taču arī tas nevarētu notikt, ja Radītājs neiejauktos.

Tā vai citādi: Jēzus paēdināja piecus tūkstošus. Neviens nevarētu brīnīties par to, ka ļaudis kļuva pilni entuziasma. Šeit viņi beidzot bija atraduši līderi, kas varēja tikt galā ar viņu problēmām. Tie gribēja viņu aizvest triumfālā veidā – vai nu saskaņā ar viņa gribu, vai arī pret to – un iecelt viņu par diktatoru.

Bet tad viņš devās prom. Tas nebija viņa uzdevums pasaulē. Ne jau “atrisināt pasaules problēmas”, sagādājot visu, kas mums, cilvēkiem, var būt nepieciešams, lai kārtīgi paēstu un apmierinātu arī citas mūsu patēriņa vajadzības. Proti, šis “risinājums” neatrisina patiesās problēmas. Tās atrodas daudz dziļāk. Tās ir saistītas ar ļaunu, egoistisku, pašlepnu gribu, kura izraisa jaunus konfliktus un ciešanas, lai arī cik daudz naudas līdzekļu mēs sev sagādājam. Jo vairāk būs naudas līdzekļu, jo, visticamāk, vairāk būs problēmu un konfliktu.

Mēs nedrīkstam ar to samierināties un salikt rokas klēpī, redzot postu un netaisnību. To, ko var izlabot, to vajag izlabot. Kristietim ir arī sava daļa atbildības gan sabiedrībā, gan politikā. Tas attiecas arī uz to, ka ir jāpastāv gan uz taisnīgumu, gan uz žēlsirdību, ciktāl tas ir iespējams uz šīs zemes. Un ārpus tā, ko sabiedrība var darīt, Baznīcai ir sava īpašā atbildība savas diakonijas un savas palīdzības kalpošanas ietvaros.

Taču tas, par ko Baznīca nedrīkst kļūt, ir tieši tas, ko ļaudis gribēja, lai Jēzus par to kļūtu: par pasaules labklājības programmas izpildītāju. To, ko Kristus var sniegt, cilvēks nevar uzņemt tikmēr, kamēr viņš pirmām kārtām ir ieņēmis nostāju aizsargāt savas tiesības un iegūt visu iespējamo no šīs dzīves. Sociālie jautājumi ir svarīgi. Taču ir arī svarīgāki jautājumi. Ja tos atstāj novārtā, tad viss noiet greizi – bieži vien jau šeit laikā un pilnīgi noteikti – mūžībā. Taču, ja cilvēks tos atrisina, tad arī viss cits nokārtojas.