Kristieša garīgā pieaugšana

“Tāpēc es lūdzu: nezaudējiet drosmi, kad es ciešu jūsu dēļ – manas ciešanas ir jūsu gods. Tādēļ es loku savus ceļus Tēva priekšā, no kā ikviena cilts debesīs un virs zemes dabū savu vārdu, lai Viņš Savā godības bagātībā jums dotu Savu Garu un darītu stipru jūsu iekšējo cilvēku un lai Kristus, jums ticību turot, mājotu jūsu sirdīs, un jūs iesakņotos un stipri stāvētu mīlestībā.” (Ef.3:13-17)

Pienāk brīdis, kad cilvēka ķermenis pārstāj augt. Garīgās lietās tā tas nav. Ja cilvēks ir kļuvis par kristieti, Dievs caur ticību viņā rada jaunu garīgu būtni (vai, kā teikts mūsu tekstā, jaunu “iekšējo cilvēku”), un šīs būtnes augšana nebeidzas līdz pat nāvei. Kristietībā nav stāvēšanas uz vietas. Kas neiet uz priekšu, tas iet atpakaļ. Kristieša dzīvi neiezīmē esība (būšana), bet gan pieaugšana. Mērķis, uz kuru viņš tiecas, ir tik augsts, ka viņš nekad nevar teikt, ka ir to sasniedzis un ka nu var atpūsties no saviem centieniem. Pat svētais Pāvils saka: “Nevis, ka es to jau būtu saņēmis vai jau būtu pilnīgs, bet es dzenos, lai to satvertu, tāpat kā arī mani satvēris Kristus Jēzus.” (Fil.3:12)

No kā sastāv iekšējā cilvēka darīšana par stipru (Ef.3:16), kristieša garīgā pieaugšana? Pāvils mums to parāda šodienas tekstā, sakot: “Lai Kristus, jums ticību turot, mājotu jūsu sirdīs.” (Ef.3:17) Arvien pieaugoša un stiprāka ticība, caur kuru Kristus mājo mūsu sirdīs, ir nepieciešama, vairāk nekā jebkas cits, iekšējā cilvēka stiprināšanai. Cilvēks kļūst par kristieti caur ticību. Tiklīdz viņš skaidri apzinās, ka ir grēcinieks, viņam top skaidrs, ka viņš nevar pastāvēt Dieva priekšā ar savu taisnību un pats nevar izpirkt savus grēkus. Tā vietā – viņš saprot – viņam ir nepieciešams Samierinātājs, Pestītājs, Glābējs – Tas, kurš dāvā pestīšanu. Atziņa par šo bezcerīgo stāvokli viņu satrauc, un bailēs viņš ticībā vēršas pie Kristus, kurš ar Evaņģēliju piedāvā visiem grēciniekiem žēlastību, grēku piedošanu, dzīvību un pestīšanu. Tā viņš kļūst par kristieti.

Jauni kristieši parasti domā, ka viņiem ir liela, stipra un stingra ticība. Viņi jūtas tik svētīti ar savu jauno pieredzi. Viņu bažas par grēkiem ir izzudušas, un viņu sirdsapziņa, kas viņus iepriekš apsūdzēja, ir apklusināta. Bet, neskatoties uz šo ārējo izskatu, iesācējs Kristū patiesībā vēl ir vājš. Viņa pārliecība par savu ticību balstās uz žēlastības sajūtu sirdī un prieku, ko viņš nekad iepriekš nebija piedzīvojis. Tomēr, ja viņš pazaudē šīs patīkamās sajūtas, parasti līdz ar tām pazūd arī viņa ticība. Tad viņš var tik izsaukties: “Kā Jēzus var mājot manī, ja nejūtu neko citu kā vien grēku un skumjas? Kā Dievs var kļūt par manu Tēvu un es par Viņa bērnu, ja man klājas tik slikti?”

Ja cilvēks paliek vājš ticībā, viņa ticība galu galā tiks uzvarēta un izdzēsta. Tāpēc, ja viņš vēlas palikt kristietis, viņa ticībai ir jāaug un jākļūst stiprākai. Viņa ticībai ir jābalstās tikai uz Dieva Vārdu, lai viņš varētu mierināt sevi ar šo vienkāršo rakstīto Vārdu pat tad, kad nejūt prieku savā sirdī. Tad viņš ticēs savu grēku piedošanai pat tad, ja jutīs grēka klātbūtni, kas joprojām mājo viņā. Viņam ir arī jāmierina sevi ar Dieva žēlastību, kas viņam tiek sludināta, pat tad, ja viņš piedzīvo Dieva dusmas. Tad viņš var uzskatīt Dievu par savu žēlsirdīgo Tēvu un sevi par Viņa bērnu pat tad, ja šķiet, ka Dievs viņu ir atstājis. Pat lielās grūtībās viņš var paļauties uz Dieva palīdzību. Vislielākajās briesmās un ciešanās viņš var būt pārliecināts par Dieva palīdzību un glābšanu. Un nāves priekšā viņš var paļauties uz drošo pestīšanu, ko Dievs viņam ir sagādājis. Lūk, tāda ir būtība tam, ka kļūsti stiprs ticībā.