Sekošana savai privātajai sirdsapziņai

Tā kā morālais subjektīvisms mūsdienās ir ļoti populārs, sekojošajai morāles argumenta versijai vajadzētu būt efektīvai, jo tā neparedz morālo objektīvismu.

Mūsdienu cilvēki bieži saka, ka viņi uzskata, ka nav nekādu vispārēji saistošu morālu pienākumu, ka mums visiem ir jāseko savai privātajai sirdsapziņai, savai sirdij. Taču, lai cik tas savādi nebūtu, ar šo atzīšanu pietiek, lai pierādītu Dieva esamību.

Vai nav brīnišķīgi, ka neviens, pat viskonsekventākais subjektīvists, neuzskata, ka kādam ir labi apzināti nepakļauties savai sirdsapziņai? Pat ja dažādu cilvēku sirdsapziņa liek viņiem darīt vai izvairīties no pilnīgi atšķirīgu lietu darīšanas, katram no tiem tomēr paliek viens morālais absolūts: nekad nerīkoties pret savu sirdsapziņu. Kur sirdsapziņa ieguva tik absolūtu autoritāti — autoritāti, ko atzīst pat morālais subjektīvists un relatīvists?

Ir tikai četras iespējas:

1. no kaut kā mazāk nekā es (daba);
2. no manis (personas);
3. no citiem, kas ir līdzvērtīgi man (sabiedrības);
4. no kaut kā virs manis (Dieva).

Apsvērsim katru no šīm iespējām pēc kārtas.

Pirmā iespēja – kā es varu būt absolūti saistīts ar kaut ko mazāku par mani, piemēram, dzīvniecisku instinktu vai praktiskām vajadzībām pēc materiālās izdzīvošanas?

Otrā iespēja – kā es varu uzņemties absolūtas saistības? Vai es esmu absolūts? Vai man ir tiesības no jebkura, pat no sevis, pieprasīt absolūtu paklausību? Un, ja es esmu tas, kurš ieslēdzās šajā pienākumu cietumā, es varu arī sevi izlaist, tādējādi iznīcinot pienākuma absolūtumu, ko mēs atzinām par savu priekšnoteikumu.

Trešā iespēja – kā sabiedrība var uzlikt man pienākumu? Kādas tiesības maniem līdziniekiem ir uzspiest man savas vērtības? Vai kvantitāte rada kvalitāti? Vai miljons cilvēku padara relatīvo par absolūto? Citiem vārdiem sakot – vai “sabiedrība” ir Dievs?

Ceturtā iespēja – vienīgais absolūto morālo pienākumu avots ir kaut kas pārāks, augstāks par mani. Tas saista manu gribu morāli ar pamatotām prasībām pēc pilnīgas paklausības. Tādējādi Dievs vai kaut kas līdzīgs Dievam ir vienīgais adekvātais avots un pamats absolūtam morālajam pienākumam, ko mēs visi jūtam — paklausīt savai sirdsapziņai. Tādējādi sirdsapziņa ir izskaidrojama tikai kā Dieva balss cilvēka dvēselē.