Dzimuši no Dieva
Apustuliskie vārdi, ko esam sākuši aplūkot, ir šie: “Bet, cik Viņu uzņēma, tiem Viņš deva varu kļūt par Dieva bērniem, tiem, kas tic Viņa Vārdam, kas nav dzimuši ne no asinīm, ne no miesas iegribas, ne no vīra gribas, bet no Dieva” (Jņ.1:12-13).
Redzi, tas attiecas uz tiem, kas “dzimuši ..no Dieva” – dzimuši no Dieva! – Dieva pilsēta, par tevi ir sprediķotas varenas lietas! Pat arī tad, ja Dieva bērniem, kas “dzimuši ..no Dieva” un ir līdzdalīgi dievišķajā dabā (2.Pēt.1:4), joprojām vēl jāstaigā pa šo zemi. Tomēr par šādu dievbērnības vēsti visām ticīgām sirdīm vajadzētu no sirds priecāties un brīnīties. Turpretīm visiem tiem, kas šo augsto vārdu ir valkājuši nekrietni un nelietīgi, ir patiesi jāizbīstas un jādreb!
Dieva bērni pēc Bībeles izpratnes ir visi tie, kas dzimuši no Dieva. Viņi ir mūsu Kunga žēlastības brīnumdarbs. Viņi šajā pasaulē ir jaunas un garīgas radības, kas saņēmušas līdzdalību dievišķajā dabā un kas iemantojušas īstu un dzīvu ticību.
Mēs esam glābti un svētlaimīgi Dieva bērni vienīgi ticībā un no tīras žēlastības. Mūsu apžēlošana ir tik neaptverami liela, ka aiz prieka mums vajadzētu apraudāties. Tālāk iedziļināsimies un apsvērsim, kas domāts ar ticību, kura mūs dzemdinājusi. Sargāsimies, lai mūsu ticība nebūtu vienīgi iedoma vai ilūzija, bez dievišķas jaunpiedzimšanas un īstas glābšanas (Jēk.2:14)! Var taču gadīties, ka cilvēks tikai piesavinās skaisto Dieva bērna titulu. Šādi rodas situācija, kad daudzi gan lolo dievbērnības cerības, taču viņiem pietrūkst galveno jaunpiedzimšanas pazīmju. – Nepievilieties, Dievs neļauj Sevi apsmiet (Gal.6:7)! Jautājums jau nav par to, cik daudz saprašanas ir mūsu galvā, par to, cik daudz vārdu ir mūsu mutē, bet – vai esam dzimuši no Dieva!
Tas ir patiesi briesmīgi, ka cilvēks pavada dzīvi ar pašizgudrotu un iluzoru mierinājumu, ko ir pieņēmis patiesas ticības vietā. Tāds pieviļ pats sevi un citus ar pašizdomātu ticību bez reāla spēka. Tāds nemaz nav pieredzējis sirdi satricinošu ticību, kas dotu tai pazemību, liktu atdzimt un darītu svētu. Šī ačgārnā ticība sastāv vienīgi no tukšiem vārdiem un zināšanām, atsevišķām reliģiskām praksēm, kādām lūgšanām, runām un lasījumiem, kas lielākoties balstās uz pašiedvesmu, un vēlas iemantot citu kristiešu atzīšanu vai ko tamlīdzīgu!
Taču spēle drīz būs galā! Nāks Svētais, kura priekšā mēs esam liekuļojuši! Viņš nāks ar nopietnu vēsti: viss! Pietiek! Dod norēķinu! Un tad nāks nāves skaudrā apskaidrība, atmaskošana un atkailināšana Dieva acu priekšā. – Cik gan tas būs atbaidoši, ja atklāsies, ka visu laiku esam liekuļojuši un ka ar savu reliģisko praksi esam melojuši Svētajam Garam (Mt.16:6, 12; Ap.d.5:3). Ir ļoti bīstami, ja mūsu kristīgā ticība nav patiesa, – tas ir bīstami taisni tāpēc, ka žēlastība ir tik liela un debesu dievbērnība – tik brīnumaina! Tādēļ ņem vērā apustuļa vārdus un valodu!
Vispirms apustulis rakstīja: “Bet cik Viņu uzņēma, tiem Viņš deva varu kļūt par Dieva bērniem” (Jņ.1:12). Šo uzņemšanu viņš skaidroja ar vārdiem: “Tiem, kas tic Viņa Vārdam” (Jņ.1:13). Vēlreiz ievērosim: to apliecina visi Svētie Raksti, ka tas iespējams vienīgi ticībā – par Dieva bērniem mēs kļūstam vienīgi ticībā! Šeit Jānis saka: “Bet cik Viņu uzņēma, tiem Viņš deva varu kļūt par Dieva bērniem.” Līdzīgi runā arī Pāvils: “Jūs jau visi ticēdami uz Jēzu Kristu esat Dieva bērni” (Gal.3:26).
Īsi sakot, kas attiecas uz lielo Dieva žēlastības jautājumu: kā kļūt par Dieva bērniem, tad mums šajā ziņā nav jāsaka neviens pats vārdiņš par mūsu darbiem vai nopelniem. Nē, mēs tiekam glābti ticībā, no žēlastības, un tas nav no mums, bet Dieva dāvana. – Tā ir dāvana! Brīvā Dieva žēlastība un labvēlība, ka Viņš mūs radījis par Saviem bērniem, lai arī neviens Viņam to nelūdza. Savā brīvajā žēlastībā Kungs Dievs mūs ir izredzējis pirms pasaules radīšanas un laiku piepildījumā ir sūtījis Savu vienpiedzimušo Dēlu. Tā visa ir brīva žēlastība un dāvana. Bet, ja viss ir no žēlastības, tad – ne no darbiem, citādi žēlastība vairs nav žēlastība – māca Pāvils.

Ieskaties