Ticība, cerība un mīlestība

Kas gan varētu būt lielāks par dzīvi ticībā Dieva priekšā? Kas gan varētu būt lielāks par dzīvi cerībā Dievam?

Vēl lielāka ir mīlestība, kas mājo Dievā.

“Staigā sava Dieva priekšā.” [1.Moz.17:1] “Kas paliek mīlestībā, tas paliek Dievā.” [1.Jņ.4:16]

Kas ir lielāks par ticības pazemību, kas nekad neaizmirst Radītāja bezgalīgo attālumu no radības? Kas ir lielāks par cerības pārliecību, kas ilgojas pēc Dieva atnākšanas un ilgojas redzēt Dieva realitāti? Vēl lielāka ir mīlestība, jo jau šeit tā ir pārliecināta par Dieva tuvumu un klātbūtni visur.

Šī mīlestība pieķeras Dieva mīlestībai un zina, ka Dieva mīlestība nevēlas neko citu kā vien mūsu mīlestību.

Kas ir lielāks par ticību, kas cer uz savu pestīšanu Kristū un stingri turas pie Kristus un tiek attaisnota Viņā? Kas ir lielāks par cerību, kas stundu pēc stundas koncentrējas uz svētīgu nāves pieredzi un starojošu atgriešanos mājās? Vēl lielāka ir mīlestība, kas jūt, mīlestība, kas aizmirst visu otra dēļ un pat upurē savu pestīšanu, lai to nestu savai ģimenei.

Jo “kas savu dzīvību zaudē Manis dēļ, tas to mantos” [Mt.16:25].

Ticība un cerība paliek. Nedomāsim, ka mums var būt mīlestība bez ticības un bez cerības!

Mīlestība bez ticības ir kā upe bez avota. Tas nozīmētu, ka mums varētu būt mīlestība bez Kristus.

Vienīgi ticība mūs attaisno Dieva priekšā. Cerība vērš mūsu uzmanību uz galu. Mīlestība dara pilnīgu.