Mācība par apgrēcināšanu

Grēku, kad kāds mēģina otru pavedināt uz ļaunumu, Raksti apraksta kā apgrēcināšanu (Rom.16:17).

Apgrēcināt nozīmē mācīt vai darīt kaut ko tādu, kas aicina vai nu neticēt, vai ticēt maldiem, vai piekopt neķītru dzīves veidu, apdraudot vai pat sagraujot otra cilvēka ticību. Šī iemesla dēļ Raksti mūs ārkārtīgi nopietni brīdina no apgrēcināšanas nozieguma (Mt.18:6 un tālāk; Mk.9:42 un tālāk; Lk.17:1-2).

Tomēr, saskaņā ar Rakstiem, apgrēcināt var ne tikai darot to, kas ir ļauns (maldu mācība, izvirtīga dzīve), bet arī nepārdomāti lietojot adiaforas (Rom.14 – gaļas ēšana, vīna dzeršana), jo šādos gadījumos ticībā vājākajiem brāļiem varētu nākties darīt ko tādu, ko viņu maldīgās sirdsapziņas uzskata par nepareizu. Rom.14:20: “Cilvēkam, kas ēzdams apgrēcinājas, tas ir par ļaunu;” 14:23: “Tas, kas šaubīdamies ēd, ir jau nosodīts, jo tas to nedara ticībā.” Kristietim vajadzētu gūt skaidrību jautājumā par adiaforām, tomēr, ja viņa ticība nav pietiekami stipra un viņam trūkst noteiktu zināšanu, viņam nekādā gadījumā nebūtu jādara tas, ko viņš uzskata par nepareizu (Rom.14:15, 21, 23).

No šejienes izriet viens no kristīgas uzvedības pamatlikumiem, proti, ka ticīgajiem jebkurā laikā ir jābūt gataviem atsacīties no savas kristīgā cilvēka brīvības, ja uz kārts ir likta Evaņģēlija patiesība (Gal.5:1, 12). Taču, ja cilvēks, kurš apgalvo, ka viņam trūkst plašu kristīgu zināšanu, pieprasa, lai viņa maldi tiktu atzīti par patiesību un pasludināti par tādu, tad viņš vairs nav “ticībā vājais brālis”, kura “vājums” būtu jāpiecieš, bet gan viltus pravietis, kurš tiesā un nosoda patiesos ticīgos par to, ka tie lieto savas pareizās zināšanas (Kol.2:16; Gal.5:1-3). Ja kāds cilvēks jūtas apgrēcināts par to, ka savu ticību aplieciniošs kristietis ir spiests lietot savu kristīga cilvēka brīvību tādēļ, ka no tā ir atkarīga viņa ticības apliecināšana, tad šis kristietis nekādā ziņā nav vainīgs, lietojot savu kristīgo brīvību Evaņģēlija dēļ. Vainīgi drīzāk ir tie, kuri piespiež šo kristieti uzstāt uz viņa kristīgo brīvību (Gal.2:4-5; sal. ar Ap.d.16:3).

Pamatojoties Rakstos, mēs izšķiram divas dažādas lietas – apgrēcināšanu un apgrēcību. Apgrēcība notiek tad, ja garīgi akla un samaitāta persona izmanto gadījumu, lai grēkotu ar tādiem vārdiem un darbiem, kuri paši par sevīm ir pareizi. Tā Kristus un Viņa Evaņģēlijs apgrēcināja jūdus viņu paštaisnības dēļ (Rom.9:32), savukārt krustā sistais Kristus apgrēcināja pagānus viņu laicīgā lepnuma dēļ (1.Kor.1:22-23). Šāda veida apgrēcināšana turpināsies līdz pat laiku beigām (Lk.2:34; Rom.9:33; 1.Pēt.2:8). Kristieši apgrēcinās pie Kristus, atsakoties no Viņa sakarā ar ciešanām, ar kurām saistās Viņa apliecināšana (Mt.24:10; 13:21). Tieši tādēļ Kristus tik nopietni brīdina savus sekotājus: “Svētīgs ir tas, kas pie manis neapgrēcinājas” (Mt.11:6).