Dieva pavēles nepilnīgajiem kristiešiem

Dieva pavēles ir uz mums vērsta Viņa gribas izpausme. Viņa likuma pavēles, piemēram, desmit baušļi vai arī apustuļa Pāvila pamācības parāda mums, nepilnīgajiem kristiešiem, pareizo ceļu, kā dzīvot un darboties, kad esam Evaņģēlijā.

Mums nav jācenšas ievērot šīs dievišķās pavēles tādēļ, lai iegūtu kādu pērli no debesu kroņa! Kā teicis H. Tilike, kopš Kristus ir miris mūsu dēļ, debesu kronī vairs nav vietas citām pērlēm. Nē, mēs tiecamies pildīt Dieva pavēles tikai tāpēc, ka gribam īstenot Viņa gribu vairāk nekā savu.

Tas nenozīmē, ka kristieša brīvība tiek samazināta. Kristieši paši var izlemt, ko Dievs grib, lai viņi darītu, “tā kā viņi ir atdzimuši”, un pieņemt lēmumus ticībā Dievam. Bet, tā “konflikts starp miesu un garu turpinās viņos” – “līdz pat kapam”, viņi vēl aizvien var pieļaut nopietnas kļūdas un rīkoties pret Dieva gribu. Tāpēc viņiem ir nepieciešams standarts, pēc kura pārbaudīt savus brīvos lēmumus, lai “modelētu un regulētu pilnīgi visu dzīvi”. Kristiešiem ļoti uzmanīgi jāieklausās Dieva gribā desmit baušļos un īpaši Jaunās Derības pamācībās.

Tieši to domā sv. Pāvils, rakstīdams: “Jo jūs, brāļi, esat svabadībai aicināti. Tik ne tādai svabadībai, kas dod vaļu miesai, turpretim kalpojiet cits citam mīlestībā!” (Gal.5:13, skat. arī 1.Pēt.2:16) Galatieši ir brīvi pieņemt savus lēmumus. Bet Dieva pavēle mīlēt, nesavtīgi rūpēties par citu cilvēku labklājību, kā to darīja Kristus, ir jāņem par paraugu, pēc kura brīvos lēmumus. Izsakoties citiem vārdiem. Konkordijas Formula paziņo, ka tad, kad mēs kā ticīgi kristieši pieņemam lēmumus, nepieciešams standarts un vadlīnija.

Dieva pavēles ir vajadzīgas, lai izsargātos no krišanas atpakaļ un no kļūšanas par savas savtīgās dabas vergiem.