Mīlestība prombūtnē

Nekas nevar aizstāt to, kuru mīlam, un būtu nepareizi mēģināt atrast aizvietotāju; mums vienkārši jāiztur nepadodoties.

Pirmajā brīdī tas izklausās ļoti mokoši, bet tajā pašā laikā tas ir liels mierinājums, jo plaisa, kamēr tā paliek neaizpildīta, saglabā saites starp mums.

Ir muļķīgi teikt, ka Dievs aizpilda šo robu; Dievs to neaizpilda, bet tieši otrādi, Dievs to atstāj tukšu un tādējādi palīdz mums uzturēt dzīvu mūsu agrāko kopību vienam ar otru pat uz sāpju rēķina.

Jo mīļākas un bagātākas ir mūsu atmiņas, jo grūtāka ir šķiršanās. Bet pateicība pārvērš atmiņu sāpes rāmā līksmībā.

Pagātnes skaistums paliek nevis kā ērkšķis miesā, bet gan kā dārgums pats par sevi.

Mums ir jācenšās neiegrimt savās atmiņās un nenodotos tām, tāpat kā mēs visu laiku neskatāmies uz vērtīgu dāvanu, bet tikai īpašos brīžos, un glabājam to kā apslēptu dārgumu, kas pieder tikai mums.

Tādā veidā pagātne sniegs mums ilgstošu prieku un spēku.