Mainīgas attīstības fāzes

Baznīcas un valsts attiecībās mēs varam vērot trīs vai četras fāzes.

Pirmā: naidīgums – apmēram pirmie trīs gadsimti Baznīcas vēsturē; otrā: sabiedrotie un draugi – valsts Baznīcas periods līdz apgaismības laikmetam.

Sekoja neitrālais vai vienaldzīgi pasīvais periods. Valsts ieņēma neitrālu nostāju pret reliģiski strīdīgiem jautājumiem, deva vietu dažādām Baznīcām un sektām, un piederība valsts Baznīcai kļuva par brīvprātīgas izšķiršanās lietu.

Tagad mēs esam nonākuši līdz laikmetam, kad ļoti iespējama kļūst Baznīcas atgriešanās sākuma pozīcijā – līdz ar to tā ir iegājusi ceturtajā fāzē. Attīstības gaita ved atpakaļ uz sākumu cīņā starp valsti un Baznīcu.

Jāņa atklāsmes grāmata mums parāda, ka pēdējās šīs pasaules dienas būs raksturīgas ar valsts varas un Baznīcas konfrontāciju (Atkl.13), taču pilnīgi noteikta hronoloģiska pielīdzināšana mūsu laikam ir acīmredzami neiespējama. No vēstures mēs redzam, ka atmodas kustības un atjaunota kristīgā dzīve ir spējusi uz laiku stiprināt attiecības starp Baznīcu un valsti. Šādas attiecības nedrīkst neievērot. Tomēr Jāņa atklāsmes grāmata, runājot par pēdējo lielo konfrontāciju starp Baznīcu un pretkristīgajiem spēkiem, atklāj šīs cīņas iznākumu.

Kristīgās Baznīcas uzdevums visos laikos ir pamatiezīmju – patiesā Evaņģēlija un sakramenta – apliecinājums. Baznīca nav valsts funkcija. Ja valsts atbalsta Baznīcu un veicina valsts un Baznīcas savstarpējās attiecības, tas tomēr nedod valstij tiesības kontrolēt kristīgās draudzes ticību. Baznīcai ir tikai viena autoritāte – Jēzus Kristus un Viņa Vārds.

Pēc luteriskās Baznīcas uzskata, konstitūcija nav ticības jautājums. Nav svarīgi, vai tā ir valsts vai brīvbaznīca, galvenais ir Evaņģēlija pasludināšana. Taču vienmēr ir svarīgi, lai kristieši apzinātos, kādas prasības Dieva Vārda gaismā ir konkrētajā situācijā.