Vispārējā priesterība

Savā veidā visi ticīgie ir priesteri. Pēteris viņus sauc par “světu priesteru saimi”. (1.Pēt.2:5)

Mums, kas ticam Jēzum, ir tiesības Viņa vārdā nākt tieši pie Dieva troņa lūgšanās; mums nav vajadzīgs priesteris vidutājs. Visi ticīgie ir vienlīdzīgi Dieva priekšā. Tāpēc mēs varam runāt par “ticīgo vispārējo priesterību”.

Vecajā Derībā priesteru uzdevums bija mācīt tautai Dieva baušļus un gribu. (4.Moz.17:9) Bet pravieši jau lūkojās uz priekšu, uz to laiku, kad visi ticīgie pazīs Dievu. (Jes.54:13; Jer.31:34) Jaunās Derības laikā šis pravietojums piepildījās. (Jņ.6:45) Dieva Vārda sludināšana un tā spēka apliecināšana vairs nav tikai profesionālās garīdzniecības privilēģija. Luters arī īpaši uzsvēra šo Evaņģēlija pusi. Ar Jaunās Derības palīdzību viņš parādīja, ka Kristīgajai draudzei ir tiesības un vara izvēlēties pasludinājumu un atmaskot herēzes (aplamus Dieva Vārda skaidrojumus), tāpat arī kristietim, ja viņam piemīt nepieciešamās iemaņas, ir Dieva dotas tiesības pasludināt Evaņģēliju. Kristība un ticība dod viņam visas tiesības, taču, lai oficiāli uzstātos, parasti ir vajadzīgs arī draudzes aicinājums.

Luters par to saka:

.. ka kristīgai draudzei vai sapulcei ir tiesības un vara izvēlēt mācību, iecelt un atlaist mācītājus (draudzes vadītājus).

Luters raksta, ka kristietim, kas jūt iekšēju aicinājumu sludināt Dieva Vārdu, ir tomēr jāgaida īpašs aicinājums uz to arī no savu brāļu puses. Draudzē ir jābūt kārtībai, taču viņš min arī piemērus, kā kristietis var uzstāties bez šāda uzaicinājuma; piemēram, ja viņš ir viens nekristiešu vidū, vai arī kāds no draudzes vadītājiem sludina kaut ko pretēju Dieva Vārda mācībai. Tādos gadījumos kristieša pienākums ir protestēt un brīdināt pārējos.