Pārdomā, kas tev Kristu pieder

Ticīgais var viegli zaudēt drosmi, vērojot, cik vārga ir viņa kristietība un cik kūtrs Kristus liecinieks viņš ir savā ikdienas dzīvē.

Taču tāpēc nav tūlīt jāmeklē kāds “jauns” pārdzīvojums, kas vienā rāvienā pilnībā izmainītu situāciju. Nē, tādā gadījumā ir nopietni jāpārdomā viss, kas viņam jau pieder un kas viņš ir, paļaujoties uz Jēzu.

Ne visi ticīgie ir sasnieguši vienādu svētdzīves pakāpi.

Tā iemesls daļēji var būt ārējie apstākļi – iedzimtība, vide un audzināšana. Šiem apstākļiem ir liela nozīme. Taču izšķirošais ir sirds attiecības ar Jēzu. Lai pieaugtu svētdzīvē, cilvēkiem atklāti jādzīvo Dievam veltīta dzīve. Sirdsapziņai jābūt atvērtai Dievam. Kristieša dzīvei jāatbilst Kristus garam, Svēto Rakstu garam.

Tad kristietis nekad nekļūs uzpūtīgs. Pērs Nordsletens saka:

Es biju slims, man ir kļuvis sliktāk, un es arvien vairāk saskatu savas sirds samaitātību.

Pēra kaimiņi un draugi bija pārliecināti, ka Pērs ir patiess kristietis, kas pieaug svētdzīvē un patiesā Kristus liecībā. Taču viņš pats to neievēroja. Dieva bērnu dzīvē tas tā būs vienmēr. Citi ievēros, ka viņš kļūst arvien labāks un svētāks, taču viņš pats būs aizņemts ar domām par sava Kunga nopelnu, par Viņa lielo darbu mūsu dēļ un mūsu sīkajiem darbiem Viņam; tad mēs vienmēr spēsim saskatīt savu vājumu un dienišķo vajadzību pēc Viņa žēlastības.