Mums jāpaliek pastāvīgiem

“Faraons sacīja Jāzepam: “Redzi, es tevi ieceļu pār visu Ēģiptes zemi.”” [1.Moz.41:41]

Tu saki –, kā tad lai gaidu un palieku pastāvīgs tik lielā postā un bēdās?

Turies pie Dieva vārda, spried un saki tā: es esmu kristīts, es ticu Jēzum Kristum, Dieva Dēlam. Ja tev uzbruks nāve un velns, tie tomēr neko nespēs kaitēt, jo Tas Kungs tevi uztur ar Savu roku, kamēr vien tev ir Viņa vārds. Tā tu atzīsi, kāda ir Dieva labā un pilnīgā griba. Tomēr šāda atziņa nav sasniedzama bez atjaunošanās.

Vispirms ir jānotiek tam, par ko Sv. Pāvils runā: “Pārvērtieties, atjaunodamies savā garā,” [Rom.12:2] un tikai tad spēsi atzīt Dieva labestību. Bet kā mēs tiekam atjaunoti? Tas notiek tad, kad nonāvējam un noliekam veco cilvēku – tāda nonāvēšana gan miesai ir sāpīga, tomēr mēs atjaunojamies dienu no dienas, – gluži kā Jāzepa dzīvē pirms atbrīvošanas nāca nonāvēšana un važas cietumā.

Tādēļ no šī dažādu tikumu pārpilnā piemēra mums jāmācās atzīt Dieva gudrību un laipnību, kā arī to, kā Dievs mēdz pret mums izturēties; te redzam, kā nemitīgi palikt pastāvīgam, tāpat arī – ka baiļu un bēdu laiks nevar būt tik ilgs, lai darītu mūs mazdūšīgus vai ļautu mums atņemt ticības vārdu, kas ir Dieva spēks par pestīšanu visiem, kas šim vārdam tic [Rom.1:16]. Tādēļ mums jāpaliek pastāvīgiem.