“Jaunais cilvēks” un “vecais cilvēks”

Mēs runājām par Bauslību; tā ir laba, bet pati par sevi, mūsu grēcīguma dēļ bezspēcīga. (Rom.7:7-13) Taču pēc jaunpiedzimšanas viss ir mainījies.

“Es likšu savus baušļus viņu prātā un tos rakstīšu viņu sirdīs.” (Ebr.8:10)

Iepriekš Bauslība bija tikai draudoša pavēle, rakstīta uz akmens plāksnēm. Taču tagad Svētais Gars to ir ierakstījis ticīgo sirdīs. Taču “jaunais cilvēks” nav pilnībā izstūmis veco. Pāvila vēstulē efeziešiem mēs lasām, ka “vecais cilvēks” nevēlas klausīt Dieva gribai. (Ef.4)

Arī atdzimušā kristieti ir dzīvs “vecais cilvēks”. Pāvils par to runā tieši: “Labu gribēt man ir dots, labu darīt ne.” (Rom.7:18) Daži domā, ka Pāvils nerunā par sevi kā par kristieti, bet gan par to laiku, kad viņš vēl tāds nebija. Viņi nevar iedomāties, ka Pāvils varētu teikt kaut ko tādu, attiecinot uz atbrīvotu Dieva bērnu; tāds vājums un bezpalīdzība kristietim nepiestāv. Taču senie baznīctēvi pareizi izprata Pāvila domu, kas lasāma Pāvila vēstules romiešiem 7. nodaļā, – tā bija atzīšanās savā vājumā tieši pēc viņa tapšanas par kristieti. Tam ir vairāki iemesli.

Nosauksim tikai vienu no tiem. Tajā pašā vietā Pāvils saka, ka viņa iekšējais cilvēks ilgojas pildīt Dieva likumu. Tad mums jājautā: “Kur gan būtu tāds cilvēks, kas nav atdzimis garā un tomēr vēlas pildīt Dieva gribu? Vai tad Pāvils nav skaidri pateicis, ka cilvēkam, kas nav atdzimis garā, miesa necīnās pret garu un gars pret miesu, jo šie divi ir viens otram pretī..” (Gal.5:17)

Mums vienmēr jāatceras, ka kristieša miesīgās tieksmes nav svētākas par nekristieša miesīgajām tieksmēm. Mūsu miesa pēc atgriešanās pie Dieva nav kļuvusi svētāka par to, kāda tā bija pirms tam.