Mums jābūt skaidrā prātā jautājumā par pestīšanu

”Bet mēs, kas piederam dienai, būsim skaidrā prātā! Tērpsimies ticības un mīlestības bruņās un uzliksim pestīšanas cerības bruņu cepuri! Jo Dievs mūs nav nolicis dusmībai, bet lai mēs iegūtu pestīšanu caur mūsu Kungu Jēzu Kristu, kas par mums ir miris, lai mēs kopā ar Viņu dzīvotu, vienalga, vai esam nomodā vai aizmiguši.” (1.Tes.5:8–10)

Kristīgajā pasaulē valda liels neprāts – liela neskaidrība, kad runa ir par glābšanu jeb pestīšanu. Es minēšu dažus no sliktākajiem neprāta piemēriem.

Pirmā ir pāvesta baznīca, kas māca, ka Kristus nav veicis izpirkumu par visiem cilvēku grēkiem, bet gan ka cilvēkam pašam esot jāsamaksā jeb jācieš vismaz par dažiem no tiem šķīstītavā jeb purgatorijā. Viņi vēl māca, ka baznīca ar saviem aizlūgumiem var izlūgties ātrāku atbrīvošanu no šīs purgatorijas un ka ir kādi ļoti svēti cilvēki, kuru labos darbos, kurus viņi ir veikuši vairāk kā pašiem vajadzētu, var izmantot, lai palīdzētu citiem samazināt purgatorijas ciešanas. Tos katoļu baznīca sauc par svēto nopelniem.

Tomēr šis pakalpojums nav bez maksas.

Piemēram, joprojām katoļu baznīcā var apsolīt, ka, samaksājot 5 dolārus, jūs nokļūsit šķīstītavā (tas ir 1960-o gadu cenrādis), bet, ja samaksāsit 25 dolārus, jūs tur dabūsiet visu savu ģimeni.

Nokļūt šķīstītavā, katoļu prāt, jau ir gana laba lieta, jo, lai gan tur vēl būšot jāizcieš, tomēr pēc tam Debesu valstība esot garantēta.

Tad nu – kad ir saņemta samaksa jeb ziedojums – draudze aizlūdz tik un tik daudz lūgšanu par viņiem, lai viņi ātrāk tiktu ārā no šķīstītavas.

Tikai supersvētie nokļūst debesīs bez šķīstītavas, parasti kristieši tur pavadīs mazāk laika, bet nominālkristieši jeb nekristieši var nopirkt sev un ģimenei nokļūšanu šai šķīstītavā, lai nenonāktu pa taisno ellē.

Tādējādi Kristus veiktā izpirkšana par visas pasaules grēkiem tiek pastumta sāņus, bet godā tiek celta cilvēku taisnība un pašu cilvēku darbi – ne vienmēr savi, bet kā dzirdējām tie var būt arī citu cilvēku darbi par naudu nopirkti.

Turēšanās pie šādas mācības nav būšana skaidrā prātā, bet gan garīga piedzeršanās un rotaļāšanās tumsā.

Reformāti, savukārt, meklē Svēto Garu ārpus vārda un sakramentiem un uzsver cilvēka paša daļu atgriešanās procesā, – pēc būtības līdzīgi kā Romas katoļi un pareizticīgie.

Jautājumā – par Svēto Garu ārpus vārda un sakramentiem – reformāti ignorē žēlastības līdzekļus, ar kuru palīdzību Svētais Gars rada un uztur ticību, un apgalvo, ka Svētajam Garam nav vajadzīgi nekādi līdzekļi.

Tomēr Kristus ir pats ir pavēlējis un iedibinājis Evaņģēlija sludināšanu un grēku piedošanu, Svēto Kristību un Svēto Vakarēdienu un pievienojis tiem Savu Garu un Savas žēlastības apsolījumus.

Ja mēs vēlamies palikt skaidrā prātā uz šaurā ceļa ticības ceļa, mums jāpaliek vārda un sakramentu aprūpē, pretējā gadījumā mēs sāpīgi kritīsim un izkļūsim no Svētā Gara vadības.

Jautājums nav par to, ko Dievs Savā varenībā spēj, bet gan par to, ko Viņš ir apsolījis un ar ko Viņš mūs ir saistījis, Viņš, kas ir pati dievišķā Majestāte.

Tikai Viņa žēlastības pilnais apsolījums un Viņa paša pavēle dod virzību mūsu ticībai – rāda ceļu mūsu ticībai, un nevis tas, ka mēs Viņam varētu pavēlēt rīkoties tā, kā Viņš spēj Savā varenībā.

Jā, teorētiski Dievs to spēj, bet Viņš ir solījis būt Dieva vārdā un Sakramentos un aicina savus ļaudis meklēt Viņu tur, un nevis paļauties, ka gan jau Dievs kaut kā ārpus vārda un sakramenta, mani vai kādu citu vedīs pie ticības un uzturēs tajā.

Tas ir līdzīgi kā ar darbu, lai nopelnītu dienišķo maizi. Dievs gan ir apsolījis rūpēties par mums un gādāt par mums. Bet Viņš nav apsolījis gādāt par mums, ja ļausimies slinkumam. Jo Dievs ir saistījis Savu apsolījumu gādāt par mums ar darbu, kas mums ir jādara — teiksim piecas dienas nedēļā, kā mūsu valstī pieņemts.

Tāda nepareiza attieksme ir garīgi piedzēruša cilvēka maldīšanās.

Tā vietā – cilvēks, kas ir skaidrā prātā, ticībā meklē Dieva žēlastību, Kristu un pestīšanu žēlastības līdzekļos un tos nenoniecina, bet dzīvo ņemot tajos līdzdaļu.

Visus tos, kas tic, ka paši piedalās pie sava atgriešanās procesa, mēs saucam par sinerģistiem. Tie ir kā tādi, kas dzērumā lepojas ar savām garīgajām spējām, kaut viņiem tādu nemaz nav. Viņiem par to būtu jānokaunās un būtu jāsteidzas uz grēksūdzi.

Taču tā kā Dievs ietekmē gan gribēšanu, gan darīšanu, tad tie, kam ir daļa pie ticības skaidrības, meklē Dievu tur, kur Viņš ir atrodams un kur Viņu var atrast, jo Viņš pats tur ir solījis būt. Tas ir, tie meklē Viņu tur, kur tiek sludināts Evaņģēlijs un to dara dienā, par kuru saka: “šodien”.

Palikt ārpus Evaņģēlija sludināšanas ir kā lēnām mirt naktī dzēruma stāvoklī.

Bet tas brīdis, kad mēs varam nākt un uzklausīt Evaņģēliju, ir kā saulainas vasaras dienas rītausma, kā jauns, gaišs rīts pēc tumšās nakts negaisa.

Prātīga ticība meklē sirdsapziņas mieru Dieva priekšā Kristus iedibinātajos žēlastības līdzekļos.

Jo mūsu teksts saka: “Jo Dievs mūs nav nolicis dusmībai, bet lai mēs iegūtu pestīšanu caur mūsu Kungu Jēzu Kristu, kas par mums ir miris, lai mēs kopā ar Viņu dzīvotu, vienalga, vai esam nomodā vai aizmiguši.” Tie ir ārkārtīgi mierinoši vārdi ikvienam, bet īpaši tiem, kuri jūtas slikti, varbūt ir noguruši vai slimi un tāpēc nezina, vai sagaidīs rītdienu. “Lai mēs kopā ar Viņu dzīvotu, vienalga, vai esam nomodā vai aizmiguši.” Tas ir tas, kamdēļ Kristus nomira — Viņš nomira par mums, mūsu labā! Un tajā slēpjas visa pestīšana.