Palikt daudzšķautnainam

Mēs priecājamies ar tiem, kas priecājas, un raudam ar tiem, kas raud; mēs esam noraizējušies (šobrīd mani atkal pārtrauca sirēnas, un tagad sēžu ārā, baudot sauli) par savu dzīvi, bet tajā pašā laikā mums ir jādomā par lietām, kas mums ir daudz svarīgākas nekā pati dzīve.

Piemēram, kad atskan sirēnas, mēs vēršam savu prātu no rūpēm par savu drošību uz palīdzību citiem cilvēkiem saglabāt mieru. Situācija pilnībā mainās. Tas dzīvi nedara vienšķautnainu, bet saglabā tās daudzšķautnāti un daudzbalsību. Cik atbrīvojoša ir spēja domāt un tādējādi palikt daudzšķautnainam.

Esmu šeit gandrīz izveidojis tradīciju, vienkārši pateikt cilvēkiem, kuri trīc zem uzlidojumiem, ka mazai pilsētai tas būtu daudz postošāk.

Mums ir jāizrauj cilvēki no viņu aprobežotās domāšanas. Tā ir sava veida sagatavošana ticībai vai kaut kas, kas padara ticību iespējamu, lai gan patiesībā tikai pati ticība var padarīt iespējamu daudzšķautnainu dzīvi un tādējādi ļauj mums svinēt šos Vasarssvētkus, neskatoties uz trauksmes sirēnām.