Vai bīties no zibens un pērkona?

“Kas tas tāds, ka vēji un jūra tam paklausa?” (Mt.8:27)

Vai tev ir bailes no vētras un negaisa? Daudzi cilvēki izbīstas, kad redz zibeni un dzird pērkona dārdus. It īpaši bailīgi ir tad, kad ir nakts un ārā plosās negaiss un tu savā istabā esi viens pats un jūties visu pamests un aizmirsts. Tad tā vien gribas palīst dziļāk zem segas vai pat paslēpties zem gultas.

Nedaudz citādā, bet tomēr ļoti līdzīgā situācijā bija reiz Jēzus mācekļi. Toreiz Jēzus, iekāpis ar saviem mācekļiem laivā, iebrauca Galilejas jūrā. “Un redzi, jūrā sacēlās liela vētra, tā ka viļņi laivai gāzās pāri, bet Jēzus gulēja” (Mt.8:24). Iedomājieties lielo vētru un trakojošo jūru — visapkārt zibens, lietus un pērkons! Lielie viļņi mētā laivu šurpu turpu. Mācekļi noteikti bija pārbijušies līdz sirds dziļumiem un droši vien drebēja kā apses lapas. Bet Jēzus bija pavisam mierīgs. Viņš gulēja.

Mācekļi lielā uztraukumā Viņu modināja un sacīja: “Kungs, palīdzi mums, mēs grimstam!” (Mt.8:25) Tai mirklī viņi bija aizmirsuši, ka kopā ar viņiem laivā ir visas pasaules Ķēniņš un Kungs, ka ne zibenim, ne pērkonam, ne ugunij, ne ūdenim nav nekādas varas pār Viņu. Viņš pats kā Dieva patiesais Dēls valda pār visu radīto. Jēzus “cēlās, apsauca vēju un jūru, un iestājās pilnīgs klusums”. (Mt.8:26)

Jēzus mums ir sacījis: “Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes” (Mt.28:18). Tādēļ mums nav jābaidās no šīs pasaules briesmām — nakts tumsas, vētras un negaisa, nikniem dzīvniekiem un daudz kā cita, jo Jēzus mūs mīl un par mums rūpējas.

Bet tas nenozīmē, ka, piemēram, vētra nebūtu bīstama. Mēs visi zinām, ka vētra var būt ļoti bīstama un ka mums ir jābūt uzmanīgiem, lai ar mums nekas ļauns neatgadītos. Taču tajā pat laikā mums ir jāpatur prātā, ka mūsu mīļais Kungs ir Valdnieks pār “vēju un jūru”.

Ja mēs to atceramies un atceramies arī to, ka Jēzus ir apsolījis vienmēr būt kopā ar mums, tad mēs pavisam droši arī pat negaisa laikā varēsim sajust Dieva brīnumaino spēku un varenību. Mēs pat varēsim priecāties vētras un negaisa laikā, jo mēs ticam, ka viss notiek ar Dieva ziņu.

Esmu lasījis par kādu mazu zēnu, kas vienmēr negaisa trakošanu vērojis ar prieku. Viņa māte bija zēnam mācījusi, ka Jēzus viņu mīl un Viņš rūpējas par visiem saviem bērniem. Māte tāpat viņam mācīja, ka Jēzus ir visas pasaules Kungs. Kādā vasaras vakarā sāka pūst spēcīgs vējš un jau drīz vien debesis apmācās un visu apkārtni pārņēma vētras trakošana. Ik pa brīdim visu debess jumu izgaismoja zibens — gluži kā svētkos, kad viss kļūst gaišs no raķešu ugunīm. Pērkons skaļi rūca un dārdēja. Mazais zēns stāvēja degunu pie loga piespiedis un visu notiekošo vēroja ar aizrautīgu interesi. Pēkšņi atskanēja īpaši spēcīgi pērkona dārdi un māte dzirdēja savu dēlu ar lielu sajūsmu saucam: “Oho-o, Kungs, izdari tā vēlreiz!”