Pazemošanās un tās robežas

Jēzus pilnībā neatmeta savas dievišķās īpašības. Reizēm Viņš tās izmantoja, kā mēs to redzam Viņa brīnumdarbos un apskaidrošanas kalnā. (Mt.17:1-9) Viņš savas dievišķās īpašības izmantoja tad, kad tas bija vajadzīgs pestīšanas darbā. Visa Jēzus dzīve bija pakļauta šim darbam.

Jēzus atstāja savu godību, lai glābtu mūs. Sātans gribēja, lai Jēzus izmantotu savu dievišķību savam godam, taču Viņš zināja, ka tas bija visbīstamākais no visiem kārdinājumiem, ar ko Viņam jāsastopas savā ceļā. Tāpēc Viņš no tā atteicās. (Mt.4:1-11) Visa Viņa dzīve, gan lietojot, gan nelietojot savas dievišķās īpašības, bija pakļauta vienam mērķim.

Var likties, ka Bībelē ir vērojamas pretrunas Jēzus personas traktējumā. Reizēm Viņš ir visvarens un uzmodina mirušos ar vienu vārdu, citreiz Viņš ir vājš un visbeidzot tiek sagūstīts un nonāvēts. Reizēm Viņš ir visu zinošs, pazīst cilvēku visapslēptākās domas un redz mācekļu bīstamo situāciju nakti uz ezera. Citkārt Viņš atzīstas savā nezināšanā par lietām, ko Viņam jautā: “Bet dienu un stundu neviens nezina, ne debesu eņģeļi, ne Dēls, kā vien Tēvs.” (Mt.24:36)

Šis šķietamās pretrunas saistās ar Kristus pazemošanos. Kā Dievs Viņš bija gan visvarens, gan visu zinošs. Kā Dievam- cilvēkam Viņam piemita šīs īpašības. Taču sava pestīšanas darba labā Viņš atteicās tās lietot – tā ir Kristus pazemošanās.