Iemiesošanās

Fakts, ka Dieva Dēls tika ieņemts sievietes klēpī un kļuva cilvēks, tiek saukts par iemiesošanos (inkarnāciju). Mūžīgais Vārds, kas bija pie Dieva un kas bija Dievs, “tapa miesa un mājoja mūsu vidū”. (Jņ.1:14)

Vienmēr ir bijuši cilvēki, kuriem grūti bijis ticēt Kristus cilvēcīgajai un dievišķajai dabai. Daži ir centušies izcelt Viņa cilvēcību, padarot Viņu tādu pašu kā mēs. Viņš bija visvarenākais, viscēlākais, vispilnīgākais, bet tomēr Viņš bija tāds pats cilvēks kā mēs. Tā mācīja ebionīti un ariāņi. Citi uzsvēra Viņa dievišķību tā, ka Viņa cilvēcība kļuva par imitāciju, par kaut ko tēlotu. Bija arī tādi, kas apgalvoja, ka Viņš izskatījās kā cilvēks, taču nebija tāds kā mēs.

Pretēji tam kristīgā Baznīca māca, ka Jēzus Kristus ir “Dieva vienpiedzimušais Dēls, mūsu Kungs, ieņemts no Svētā Gara, uzkāpis debesīs, sēž pie Tēva labās rokas”, tā paužot Viņa dievišķību. Tajā pat laikā Baznīca apliecina arī Viņa cilvēcību — Jēzus ir piedzimis no jaunavas Marijas, cietis zem Poncija Pilāta, krustā sists, nomiris un aprakts.

Kāpēc Jēzum bija jābūt patiesam Dievam un patiesam cilvēkam? Mūsu baznīctēvi ir atbildējuši tā: Viņam bija jābūt cilvēkam, lai ciestu un mirtu, taču, tā kā neviens parasts cilvēks nespēj panest visas cilvēces grēkus, Dieva dusmas, Bauslības spriedumu un atbilst dievišķās taisnības prasībām, uzvarēt nāvi, velnu un elli, tāpēc Viņam bija jābūt arī patiesam Dievam.