Par laulību

Laulība nav joka lieta, un mēs par to nedrīkstam spriest un runāt, kā ienāk prātā vai kā citiem cilvēkiem par to labpatīk domāt. Augļi šādiem vaļīgiem un neskaidriem priekšstatiem par laulību ir pārāk rūgti. Pat ja tie neizraisa laulības pārkāpšanu vai šķiršanu, tomēr tie liedz laulībai svētību un izraisa klusas un plosošas grēmas. Tās mēdz saukt arī par mājas elli, kas pavada visu atlikušo dzīvi, kad īstenībā vajadzēja valdīt mieram un labklājībai.

Kam nav pieredzes un kas vai nu nav bijis laulībā, vai arī vēl bauda netraucētu laulības laimi, tas neapzinās, cik svarīgi ir ņemt pie sirds Tā Kunga vārdus par laulību. Tomēr ļoti daudzi jau ir labi iepazinuši šo nepieciešamību. Kad izdibināsim un noskaidrosim visas ar laulību saistītās aplamības, mums nāksies konstatēt, ka tās ceļas no Dieva un Viņa vārda nicināšanas un no tā, ka laulības kārtā netiek uzlūkots un godāts Dievs.

Te nav runa tikai par neticīgajiem. Nē, tas vairāk vai mazāk ir vērojams arī to vidū, kas savas dvēseles glābšanas jautājumā parasti neaizmirst Dievu un Viņa vārdus. Tomēr attieksmē pret laulību tie nemaz neuzticas un nepaļaujas uz Viņu. Tāpēc nav brīnums, ka laulības laimes vietā tiem jāpiedzīvo nemiers, nepatika, neapmierinātība, mocības un lāsti.

Kad Kristus Mateja evaņģēlija 5. nodaļā ir izklāstījis sesto bausli, Viņš saka: “Ir arī sacīts: kas no savas sievas šķiras, tas lai tai dod šķiršanās rakstu. Bet Es jums saku: ikviens, kas no savas sievas šķiras, izņemot netiklības gadījumu, tas viņu spiež laulību pārkāpt; un, ja kas atšķirtu precē, tas pārkāpj laulību” (5:31-32). Tie ir pavisam nepārprotami un noteikti vārdi. Mēs redzam, ka Kristus skaidri pasludina, – laulība pēc Dieva kārtības nav šķirama nekādos apstākļos kā vien laulības pārkāpšanas gadījumā. Mateja evaņģēlijā Kristus runā par laulības šķiršanas apstākļiem:

“Un farizeji nāca pie Jēzus, To kārdinādami, un sacīja Viņam: “Vai ir atļauts šķirties no savas sievas katra iemesla dēļ?” Bet Viņš atbildēja un sacīja: “Vai neesat lasījuši, ka Radītājs iesākumā tos radījis kā vīru un sievu, un sacīja: tādēļ cilvēks atstās tēvu un māti un pieķersies pie savas sievas; un šie divi būs viena miesa. – Tātad viņi nav vairs divi, bet viena miesa; ko nu Dievs savienojis, to cilvēkam nebūs šķirt.” Tie saka Viņam: “Kā tad Mozus ir pavēlējis dot šķiršanās rakstu un šķirties?” Viņš saka tiem: “Mozus jums atļāva šķirties no savām sievām jūsu cietsirdības dēļ, bet no iesākuma tas tā nav bijis. Bet Es jums saku: kas no savas sievas šķiras, ja ne netiklības dēļ, un prec citu, tas pārkāpj laulību; un, kas atšķirtu prec, tas pārkāpj laulību”” (Mt.19:3–9).

Šajā Rakstu vietā redzam, ka Kristus runā par Mozus Bauslībā pieļauto laulības šķiršanu, kas ir viens no diviem ļaunumiem, nevis kaut kas labs un taisnīgs. Viņš saka: jūsu cietsirdības dēļ Mozus atļāva šķirties, proti, jūsu ļaunums ir bijis tik liels, ka laulības dzīve nav varējusi pastāvēt. Sākumā tā nebija un tāds nav bijis arī Debestēva prāts. Uz jautājumu, vai šķiršana var notikt jebkura iemesla dēļ, Kristus atbild ar skaidru “nē”, atkārtodams, ka vienīgais likumīgais iemesls ir laulības pārkāpšana.

Mums jāsaprot, ka Kristus to sacīja bezdievīgu cilvēku vidū, kuri tik daudz nerūpējās, vai laulības sākums ir bijis labs un vai laulātie par mīlestību bijuši vienādās domās. Taču mēs arī skaidri redzam, ka Jēzus šiem apstākļiem nedod izšķirošu nozīmi, bet ikvienu laulību Dieva priekšā uzskata par nešķiramu, kamēr nav notikusi laulības pārkāpšana. Tādēļ ikvienam ir jāsargās no patvaļīga un aplama viedokļa, ka laulības pastāvēšana un likumīgais spēks ir atkarīgs no tādiem argumentiem kā, piemēram, laulības noslēgšanas apstākļi vai jautājums par laulāto vienprātību.

Mums ir rūpīgi jāšķiro, kas ir laulības derība un kas ir laulības laime. Tāpat arī rūpīgi jāšķiro, kas ir sakraments un kāda ir tā cienīga saņemšana. Kristība ir īsta arī tad, ja top kristīts burvis vai zīlnieks un ja viņa sirds nav taisna Dieva priekšā (Ap. d. 8), lai arī viņš nebauda tās svētību. Un Svētais Vakarēdiens ir īsts arī tad, ja to bauda necienīgi viesi sev par sodu. Tikpat īsta ir arī laulības derība, kaut tajā stājas necienīgi ļaudis un saņem laulību kā lāstu.

Šķirt laulību var tikai laulības pārkāpšanas dēļ. Nav svarīgi, vai laulības slēgšanas apstākļi bijuši labāki vai sliktāki, vai laulāts draugs ir bijis palīgs un mierinātājs vai arī pārmācītājs, tas arvien ir Dieva darbs, ka esat savienoti ar laulības saitēm.

Iedomājieties situāciju, kurā Jēzus to runāja. Visa jūdu tauta bija grimusi visādos grēkos un miesas kārībās, alkatībā un kaislībās, un laulības daudzkārt tika slēgtas nešķīstības dēļ. Tomēr Kristus par visām šīm laulībām runā kā par Dieva dotām un saka: “Ko nu Dievs savienojis, to cilvēkam nebūs šķirt.”

Pēc tam farizeji Viņam vaicāja, vai laulību var šķirt jebkura iemesla dēļ, un Kristus neteica: “Vispirms aplūkosim laulības slēgšanas apstākļus vai arī laulāto garīgo izpratni un attieksmi, kas noteiks lietu kārtību.” Nē, Tas Kungs neko tamlīdzīgu nesaka, bet apgalvo, ka šķiršanās var notikt tikai laulības pārkāpšanas dēļ.

Ja nav šī vienīgā legālā laulības šķiršanas iemesla, tad Kungs saka: Dieva priekšā jūsu laulība ir spēkā un Dievs jūs uzlūko kā laulātus un vēlas, lai jūs viens otru mīlētu kā laulātus draugus, ko pats Dievs ir savienojis. Kristus saka: jūs neesat vairs divi, bet viena miesa.

Mūsu nolūks, kad par to runājam, nav mācīt laulības šķiršanu, bet gan sniegt būtisku, no tās izrietošu mācību. Arī tādās ģimenēs, kas nekad nav draudējušas šķirties, daudziem cilvēkiem ļoti pietrūkst padoma un palīga laulības pacietībai un mīlestībai, kas izriet no dārgās un vērtīgās pārliecības, ka laulība ir Viņa darbs, kur Dievs ir savienojis mani un manu laulāto draugu, un tas noticis pēc Viņa labā prāta.