Ļaunuma problēma

Runājot par Dieva varu un vadību, jāpievēršas dažiem īpašiem jautājumiem. Cilvēki visos laikos ir jautājuši: kā gan Dievs, visu vadīdams un pārzinādams, pieļauj, ka pasaulē ir tik daudz ļaunuma? Kāda ir saistība starp Dieva varu un grēku?

Vecās Derības psalmos atklājas tā laika ticīgo ciņa ar šo problēmu. Kāpēc bezdievjiem klājas labi? Kāpēc taisnajiem tik smagi jācieš? Kāpēc Dievs ļauj ļaunajam darīt pāri citiem? Kad visa pasaule liesmo karu un revolūciju ugunīs, mēs jautājam viens otram: “Vai tiešām tā varētu būt Dieva griba? Vai varbūt ir kāds, kas ir spējīgs pārmākt Dieva gribu?” Abi varianti liekas neiespējami.

Ir jāsaprot, ka Dievs, pēc savas labās un mīlestības pilnās gribas, nevēlas ne grēku, ne ļaunumu. Desmit baušļi liecina, ka Dievs nevēlas, lai Viņa ļaudis nogalinātu, apmelotu cits citu utt.

Nekad nedrīkstam aizmirst galveno: līdz ar vienu cilvēku pasaulē ienāca grēks. (Rom.5:12) Grēkā krišana ir cilvēka dzīves tumšais fons. Mēs esam Ādama bērni un nesam sev līdzi ļauno mantojumu, ko sev līdzi nesa pirmā apgrēcība. “..viena cilvēka pārkāpuma dēļ pār visiem nākusi pazudināšana..” (Rom.5:18) Kā Ādama bērni, visi cilvēki piedzimst ar ļaunu gribu. Grēks ir visa ļaunuma sakne.

Bībelē mēs bieži sastopamies ar gadījumiem, kad Dievs aizkavē ļaunumu. (Piem., 1.Moz.20) Tāpat mēs redzam, ka Dievs var un grib ļauno vērst par labu. Kā liecība tam ir Jāzepa vārdi saviem brāļiem: “Jūs gan bijāt iecerējuši man ļaunu darīt, bet Dievs to ir par labu vērsis..” (1.Moz.50:20)

Bībele saka, ka velns – šīs pasaules valdnieks (Jņ.14:30) dara visu, lai traucētu Dieva darbu (1.Tes.2:18). Viņš cenšas visādiem līdzekļiem radīt plaisas cilvēku starpā un vadīt viņus uz visu, kas ļauns. (Atkl.16:14) Starp gaismas un tumsas spēkiem nemitēsies cīņa, kamēr vien šī pasaule pastāvēs. (Atkl.12:7; 12:10; Dan.10:13)

Tajā pat laikā Bībele māca, ka nekas nenotiek ārpus Dieva gribas: “..kas dod svētību, bet arī ļaunu; Es esmu tas Kungs, kas visu to dara!” (Jes.45:7) “Vai ļaunais un labais nenāktu no Visuvarenā mutes?” (Raudu dz.3:38)

Mums tā var likties kā neiespējama pretruna: Dievs grib, lai ļaunums notiek, un Viņš negrib, lai ļaunums notiek. Mēs redzam, ka visdziļākā pasaules traģēdija – grēks un slimības, kari un nāve – ir sods par cilvēces grēkiem. (Rom.6:23; Am.2)

Viens ir skaidrs: “Viņam nav tieša prieka mocīt un apbēdināt cilvēka bērnus.” (Raudu dz.3:33) Dievs nevēl mums ļaunu. Viņš mums vēl tikai labu. Viņš cels labumu visā, ko Viņš dara.

Taču tas mums neļauj atbildēt uz mūsu jautājumu, ne vienmēr mēs redzam, ka slimības, kari un dabas katastrofas noved pie kaut kā laba. Gluži pretēji – liekas, ka tie padara pasauli vēl drūmāku un neizprotamāku.

Tomēr ticība var atdusēties Dieva gribā. Tā ir smaga ciņa. Tiešām, nav smagākas cīņas par to, lai spētu norimties apziņā, ka Dieva griba vienmēr ir ta labākā. Bieži vien cilvēki, kuri savā dzīvē tikuši visstingrāk pārbaudīti, visdrosmīgāk apliecina, “ka tiem, kas mīl Dievu, visas lietas nāk par labu”. (Rom.8:28)