Evolūcijas teorija

Evolūcijas teorijas piekritēji apgalvo, ka cilvēks atrodas attīstībā no zemākas sugas uz augstāku, ko arī zinātne ir centusies pierādīt. Cilvēks tiek uzskatīts par visaugstāk attīstīto zīdītāju bez kvalitatīvām atšķirībām no tiem.

Šāds uzskats nesaskan ar Svētajiem Rakstiem. Bībele skaidri parāda, ka Dievs radīja cilvēku ar īpašu radīšanas akta palīdzību. Dievs iedvesa viņā dzīvības garu, piešķirot cilvēkam īpašu stāvokli savu radījumu starpā. (1.Moz.1:26-27; 2:19-20) Dzīvnieki tika radīti “satveršanai un nokaušanai” (2.Pēt.2:12). Vienīgi cilvēks ir radīts kopībai ar Dievu; vienīgi cilvēks var dzīvot kopībā ar savu Radītāju ticībā un lūgšanā.

Frāze “evolūcijas mācība” šodien tiek lietota dažādās nozīmēs. Bieži evolūcijas mācība parādās kā dzīves filozofija, kurā nav vietas Dievam. Tās piekritēji apgalvo, ka ticība Dievam, radīšanai, lūgšanai un brīnumiem nav savienojama ar moderno zinātnisko izpratni.

Pirmkārt, evolūcija ir nepierādīta zinātniska teorija. Tiesa, biologu, ģeologu u.c. pētījumi dod pamatu pieņēmumam, ka evolūcijas teorija varētu būt pareiza. Taču tā nav. Ir tikpat daudz kompetentu zinātnieku, kas apšauba evolūcijas teorijas pareizību.

Otrkārt, ja šāda teorija tiek izmantota, lai “pierādītu”, ka Radītāja nav un ka cilvēks ir mentāli fiziska būtne, kurai nav nekāda īpaša vieta citu būtņu starpā, tā vairs nav vienkārši zinātniska teorija, bet gan nekristīgs viedoklis. Ne mācība par evolūciju, ne kāda cita zinātniska teorija, kas skaidro dzīvības izcelšanos uz Zemes, nav spējīga pierādīt, ka Dievs Visuma Radītājs neeksistē. Neviena teorija nevar pierādīt, ka materiālistiem ir taisnība, bet kristiešiem nav.

Visbeidzot – starp vienkāršu dzīves filozofiju, t.i., materiālistisku pasaules uzskatu, un ticības pārliecību ir liela starpība. “Ticībā” mēs saprotam, ka pasaule ir Dieva radīta. (Ebr.11:3) Lai gūtu skaidrību šajā jautājumā, jārīkojas tāpat, kā meklējot skaidrību attiecībā uz Dieva atklāsmi vispār: jāvēršas pie Bībeles un jātic tai.

Ja kāds apgalvo, ka pasaule ir radusies bez dievišķa radīšanas akta palīdzības, tāpēc ka Dieva nav, tad tā ir ticības deklarācija, kas ir pacelta aksiomas līmeni, padarīta par principu, pie kā turas, kaut arī nespēj to pierādīt. Galu galā tas ir ticības arguments pret ticības argumentu. Arī zinātnei, kas noliedz Dievu, ir sava ticība, kuru tā ir padarījusi par aksiomu. Zinātne, kas izliekas, ka spēj pierādīt to, ko pierādīt nav iespējams, nav patiesa zinātne.

Evolūcijas mācība kā dzīves filozofija neapšaubāmi ir devusi savu ieguldījumu materiālistiska pasaules uzskata veidošanā, kas šodien ir tik izplatīts. Juteklisko vēlmju apmierināšana, nevērība pret nedzimušu bērnu un “lieko” veco ļaužu likteņiem, ciniskā attieksme pret cilvēka dzīvību, kas atklājas dažu politisko režīmu praksē, visam tam ir tieša saistība ar Dieva kā Radītāja noliegumu nejaušas un galu galā bezjēdzīgas evolūcijas vārdā.