Kādus Dieva ieročus jālieto kristietim

Apustulis Pāvils (Ef.6:11 un tālāk) aprakstījis četrus Dieva ieročus, proti, zobenu, bruņu cepuri, krūšu bruņas un vairogu. Viņš izskaidro, kādas ir šīs bruņas, proti, par bruņu cepuri viņš nosauc pestīšanas bruņu cepuri, par krūšu bruņām – taisnības bruņas, bet par vairogu – ticības vairogu.

Manas bruņas ir Dieva vārds. Par taisnības bruņām Pāvils nosauc taisnu, nevainīgu dzīvi, kas nevienam nedara netaisnību jeb – kā vācu valodā mēdz teikt – dzīvi ar labiem nodomiem un tīru sirdsapziņu. Svētais Pēteris (1.Pēt.4:15 un tālāk) māca, ka kristietim jādzīvo tā, lai nebūtu taisnīga iemesla viņu vajāt, un ka kristietis varētu pieredzēt tikai tādas vajāšanas, kuras notiek bez viņa vainas. Kā krūšu bruņas aizsargā krūtis un dod drosmi, stājoties pretī ienaidnieka dūrieniem, tāpat tam, kuram ir labi nodomi un tīra sirdsapziņa, tam, kurš pats ir taisns, nav baiļu, jo viņš paļaujas uz savu bruņojumu un drosmīgi stājas pretī ienaidniekiem. Pāvils (2.Kor.1:12) saka: “Tas, ar ko mēs lepojamies, ir mūsu sirdsapziņas liecība, ka mēs esam turējušies dievišķā šķīstībā un skaidrībā, ne miesas gudrībā, bet Dieva žēlastībā.”

Taču ļaunais gars mežonīgi plosās, uzbrukdams dievbijīgiem, nevainīgiem cilvēkiem, tīkodams sabojāt arī viņu labos nodomus, caururbjot tos ar garo šķēpu un īso zobenu, tas ir, nopelt to visu ar viltīgiem meliem un aplamiem skaidrojumiem, apkaunojot ļaužu priekšā. Neviena cilvēka nodomi un lietas arī nav tik labas, ka viņš varētu lepoties ar tām Dieva priekšā, jo Dieva priekšā neviens nav bez vainas (2.Moz.34:7). Tā nu ir nepieciešams ticības vairogs, lai varētu pastāvēt paļāvībā uz Dievu. Ja arī cilvēks novēršas, paklausot indīgām mēlēm, viņš tomēr nekļūst bailīgs un nepagurst, jo viņa paļāvība nav balstīta uz cilvēkiem, nedz uz viņa paša taisnību, bet vienīgi uz Dievu, kas visu atrisinās. Tādēļ svētais Pāvils (Ef.6:16) saka: “..Satveriet ticības vairogu, ar ko jūs varēsit dzēst visas ļaunā ugunīgās bultas.”

Ne velti apustulis saka “ļaunā ugunīgās bultas” un “dzēst”, jo ļaundara meli un viltus pilnie apgalvojumi ir tik ļaunprātīgi nokaitēti un viltīgi, ka, ja vien tas būtu iespējams, šīs bultas aizdedzinātu visu pasauli. Šo ienaidnieku sirdis gluži vai deg naida liesmās.

Tādēļ taisnajam jāatstāj lieta Dieva rokās un jāpaļaujas uz Viņu, lai tādējādi ticības vairogs apdzēstu visas ļaunā ugunīgās bultas. To Pāvils itin bieži bija pieredzējis no jūdu puses.

Vēl vajadzīga arī Pestītāja bruņu cepure. Pestītājs jeb pestīšana ir Jēzus Kristus. Viņš pats kļūst par mūsu bruņu cepuri, kad vadāmies pēc Viņa parauga, smeļamies mierinājumu Viņā un iztēlojamies Viņu savu acu priekšā, – kā svētais Pāvils saka (Ebr.12:3): “Ņemiet vērā To, kas panesis tādu pārestību no grēciniekiem, lai jūs nepiekūstat, savās dvēselēs pagurdami.” Un pats Kristus ir darījis Sevi par bruņu cepuri ticīgajiem, (Jņ.15:20) sacīdams: “Atcerieties Manus vārdus, ko Es jums sacīju: kalps nav lielāks par savu kungu. Ja viņi Mani vajājuši, viņi vajās arī jūs. Ja viņi Manus vārdus ir turējuši, viņi turēs arī jūsējos.” Gluži kā bruņu cepure dod sirdij mieru un drošības sajūtu, arī kristietim, atceroties savu Kungu Kristu, klājas tāpat. Viņš iemanto mieru un drošības sajūtu, ļaudams notikt visam, kas notiek, un priecīgi saka: ak, ir tiešām jābūt īstam blēdim, lai gribētu pieredzēt ko labāku, nekā pieredzējis mans mīļais Tēvs un Kungs!