Pieņemams ir viss, izņemot kristietību

Romas impērijas sabiedrība pirmajā gadsimtā uzskatīja sevi par ļoti liberālu, iekļaujošu un tolerantu. Valdība iedzīvotājiem ļāva netraucēti praktizēt visdažādāko tautu reliģijas.

Tāpat bija tolerance pret viendzimuma attiecībām, lai gan laulību varēja slēgt vienīgi starp vīrieti un sievieti.

Tad sāka izplatīties jauna reliģija, kas sludināja, ka ir tikai viens Dievs, ka nav citu ceļu uz mūžīgo dzīvību un, ka uz imperatora altāra nedrīkst uzmest pat šķipsniņu vīraka.

Kādu laiku tā tika paciesta kā atzītā un likumīgā jūdaisma novirziens. Bet, kad tā Romas dzīvesveidu nosodīja kā grēcīgu, kad par nolādētu nosauca impērijas prasību upurēt vīraku uz valdnieka altāra, un, kad valdniekam vajadzēja grēkāzi pēc ugunsgrēka Romā, kristietība tika aizliegta un kristieši zvērīgi nogalināti.

Nākamajos divos gadsimtos imperatori pārāk neievēroja kristietības aizliegumu, izņemot atsevišķus imperatorus vai pārvaldniekus.

Šodien kristietība ir aizvainojusi mūsdienu sabiedrības “iekļaujošo” viltus evaņģēliju, kam pieņemams ir viss, izņemot kristietību.