Pilnīgi atkarīgs un piederīgs Dievam

Visas pasaules Valdnieks ir radījis arī mani. No nekā. Es varu aizvērt savas acis un šai mirklī iedomāties tukšo NEKO, melno, klajo tukšumu, kas pat nav nekāda telpa. No NEKĀ, no haosa melnā tukšuma Viņš ir saucis mani laukā, dāvājis man dzīvību un vēlējis man dzīvot.

Protams, mana cilvēciskā gudrība man saka, ka Radītājs, Savā varenībā mani radīdams mātes miesās, man ļaudams pieaugt un uzturēdams manu dzīvību, izmantoja un joprojām izmanto matēriju. Bet mana ticība piebilst, ka arī matērija reiz ir radīta no nekā ar Viņa radošo vārdu. Un es labi apzinos, ka bez Viņa visvarenās gribas šie izkaisītie ūdeņraža un slāpekļa, oglekļa un sēra, skābes un metālu atomi nekad nespētu savienoties un izveidot dzīvu cilvēku un vēl mazāka ir iespēja, ka šim veidojumam piemistu spēja dzīvot, kustēties, domāt un apzināties sevi kā dzīvu cilvēku. Man nav daudz jāspriedelē par dvēseles un ķermeņa savstarpējām attiecībām. Es ļoti labi zinu, ka visa mana personība līdz ar visu, kas man pieder, ir Viņa dāvana.

Tas ir tikai un vienīgi Viņa radošais brīnums, ka šodien un šeit es esmu daļa no šīs telpas. Visu savu dzīvi esmu pilnīgi atkarīgs no Viņa varas. Visi dzīvības procesi manos locekļos, visas mīklainās norises manos audos – kaut arī man pašam neizprotamas – ir tas, kas brīnumainā veidā uztur manu dzīvību. Ikviens elpas vilciens, ikviens mana pulsa jauns dzīvības vilnis, ikviena manas apzinīgās dzīves apjausma, tas viss ir atkarīgs no Viņa. Ik brīdi, sekundi pēc sekundes, Viņš atkal un atkal veic Savus radīšanas brīnumus. Ja kaut uz brīdi Viņš no tā visa atrautu Savu roku, iestātos pilnīga nāve, iznīcība un nebūtība. Un Viņš patiešām var tā rīkoties, kad vien vēlas. Jo kurš no jums ar visu savu zūdīšanos un raizēm var kaut drusciņ paildzināt savu dzīvi?

Arī es – kā Viņa darbs un īpašums – esmu pilnīgi atkarīgs no Viņa ikvienā savas būtnes daļiņā. Man pašam nepieder nekas, pat ne šūna, ne asins lāse, pat ne sekunde, ne elpas vilciens, ne iekšējais impulss – tas viss pieder Viņam. Es esmu pilnīgi atkarīgs un piederīgs Viņam, jau no mirkļa, kad manī tika iedegta un uzticēta mana dzīvība, līdz mirklim, kad tā izdzisīs un pārstās būt mana.

Pat ja es noliedzu savu atkarību, tas nekādi nemaina šo patiesību. Es varu Viņam pretoties, iet savu ceļu, bet vienīgi tik ilgi, kamēr Viņš ļauj šo ceļu iet. Es varu staigāt apkārt un tēlot patstāvīgu un neatkarīgu cilvēku. Es varu izdzēst Dievu no savas apziņas, varu saukt sevi par brīvu un bezdievīgu. Taču tā visa ir nožēlojama komēdija, tāpēc ka dienu no dienas, brīdi no brīža es dzīvoju vienīgi no tā, ka pareizi vai nepareizi lietoju Viņa dāvanas. Kārumnieks, kas par savu dievu apzināti ir padarījis bagātīgi klātu galdu un ticību apmainījis pret vīniem un lepniem ēdieniem, nebūtu spējīgs notiesāt nevienu no savām lieliskajām maltītēm, ja Dievs Savā tēvišķajā pacietībā nerūpētos par šā cilvēka ķermeni, kurš atsakās saņemt jebko savai dvēselei. Ar seksu apsēstam cilvēkam, kas pretestībā Dievam meklē savu dzīves jēgu, dzīvodams savās iekārēs, soli pa solim un dienu no dienas ir jāsaņem visi savi spēki no Dieva, lai varētu tos šķiest un lietot nelietīgi. Pat zaimotājs, kas savu rakstāmspalvu mērcē antikrista indē, lai šļāktu šo tinti uz Kristus tēla, nebūtu spējīgs pacelt savu roku pat milimetru virs papīra, ja Dievs Savā visužēlīgajā un nebeidzamajā pacietībā neturpinātu izliet dzīvības spēkus arī pār viņu.

Taču reiz, kad Radītājs beigs šo stāstu par pazudušo dēlu, kad Viņš būs pateicis un izdarījis visu, ko var teikt un darīt viņa atgriešanai, un kad būs izsmelts Viņa pacietības mērs, ko Dievs Savā neizdibināmajā gudrībā ir nolēmis dāvāt Saviem bērniem, tad nepielūdzami atklāsies patiesība, kas izteikta psalma vārdos:

Tu cilvēkus atkal dari par pīšļiem un saki:
„Griezieties atkal atpakaļ, jūs cilvēku bērni..
Tu tos aizrauj kā plūdos,
tie ir kā rīta miegs.”

Tad būs pienākusi mūsu likteņstunda, par kuru Salamans mācītājs saka:

„..jo cilvēks iet uz savu mūža mājokli
un viņa raudu dziesmu dziedātāji jau staigā apkārt pa ielām..
Tiešām, pīšļiem būs atkal atgriezties atpakaļ zemē
un kļūt par to, kas tie iepriekš bijuši,
un garam atkal atgriezties atpakaļ pie Dieva, kas to ir devis.”

Un dāvana atgriežas atpakaļ pie Devēja. Uzticētie labumi atgriežas pie Tā Kunga. Ar vai pret savu gribu cilvēks kļūst pilnīgi atkarīgs, un šī atkarība kļūst visiem redzama, absolūta un mūžīga.