Kā tad notiek piedzimšana no jauna?

“Vējš pūš kur gribēdams, un tu dzirdi viņu pūšam, bet nezini, no kurienes viņš nāk un kurp viņš iet. Tāpat ir ar ikvienu, kas piedzimis no Gara.” [Jņ.3:8]

Piedzimšana no jauna ir noslēpumains, prātam neaptverams Svētā Gara darbs. Neviens nevar to paveikt pats priekš sevis. Tāpat kā no mums pašiem pilnīgi nekas nav atkarīgs mūsu dabiskās dzīves iesākšanā un miesīgajā piedzimšanā, tāpat mēs nepiedalāmies arī garīgajā piedzimšanā. Tomēr mums nav nepieciešams salikt rokas klēpī un klusi gaidīt, kamēr pār mums nāks jaunpiedzimšanas Gars. Piedzimšana no jauna ir Svētā Gara darbs, un Gars šo darbu paveic ar Vārda un Svēto sakramentu palīdzību. Kristus saka, ka mums ir jāpiedzimst ūdenī un Garā. Ar ūdeni ir domāts Svētās Kristības Sakraments, kas ir durvis, pa kurām mēs nonākam žēlastības valstībā. Bet kāpēc Kristības ūdenim ir dievišķs spēks ievest mūsu dvēseles Dieva valstībā? Tas ir tāpēc, ka Kristība ir saistīta ar Dieva Vārdu. Luters (Mazajā katehismā) saka:

Ūdens gan to nedara [to, tas ir, grēku piedošanu, atbrīvošanu no nāves un velna un mūžīgo pestīšanu visiem, kas tic], bet Dieva vārdi, kas kopā ar ūdeni, un ticība, kas uzticas šiem Dieva vārdiem ūdenī. Jo bez Dieva vārdiem ūdens ir tikai ūdens, un nav Kristība, bet ar Dieva vārdiem tas ir Kristība, proti: žēlastības pilns dzīvības ūdens un mazgāšana atdzimšanai Svētajā Garā.

Tādējādi Dieva Vārds, Evaņģēlija doktrīna, ir tas līdzeklis, ko Dieva Gars izmanto, lai dzemdinātu cilvēku no jauna. Svētais Jēkabs saka: “No brīvas gribas Viņš mūs ir dzemdinājis ar patiesības vārdu, lai mēs būtu Viņa radījumu pirmaji.” (1:18) Savukārt, svētais Pēteris saka, ka mēs esam “atdzimuši ne no iznīcīgas sēklas, bet neiznīcīgas, no dzīvā un paliekamā Dieva vārda” [1.Pēt.1:23].

Kā tad notiek piedzimšana no jauna? Tā notiek tikai ar Dieva vārdu. Kad grēcīgais cilvēks dzird, lasa un mācās Dieva vārdu, viņš kļūst pārliecināts, ka ir grēcinieks un Dieva ienaidnieks. Viņš saprot, ka tūkstoškārt ir aizvainojis To, kurš viņu mīlējis no mūžības, un tāpēc atzīst, ka uz visiem laikiem ir pelnījis Dieva dusmas gan laicīga, gan mūžīga soda veidā. Tad viņš no sirds pārbīstas par saviem grēkiem un, uztraukdamies par savu dvēseli, sauc: “Kur lai es bēgu, jo mani tik ļoti nomāc mani daudzie lielie grēki? Kur man atrast glābiņu? Pat ja visa pasaule nāktu palīgā, tā nespētu dzēst manas bailes!” Tie, kuriem apustuļu sludināšana par grēku nožēlu aizgāja līdz sirdij, tie nonāca šādā stāvoklī, un tas pamudināja viņus izsaukties: “Bet, ko lai mēs darām?”

Un tas ir labi, ka cilvēks, kura gars ir pazemots, baiļu pilns un nokaunējies no grēku sajušanas, uzdod šo jautājumu. Tad viņš beidzot spēj sadzirdēt Evaņģēlijā mierinošo atbildi: „Tici uz Kungu Jēzu,” grēcinieku Pestītāju, “tad tu tiksi pestīts.” [Ap.d.16:31] Ja grēcinieks bailēs pieķeras šim Vārdam, un pat ja sākumā viņš ticībā vēl ir vājš, Dieva Gars viņu ir pievarējis. Šis svētais vējš parādījās, grēciniekam to neapzinoties, un deva viņam jaunu piedzimšanu. No šā brīža šajā cilvēkā iemirdzas jauna gaisma, un viņš saņem jaunu sirdi, jaunu dzīvi un jaunu garu.

Tāpēc lūkosimies visi, vai mēs stāvam ticībā, kas attīra sirdi, un vai nesam Gara augļus, kas vienmēr seko ticībai. Kā saka svētais Pēteris: „Bet, kam to (tas ir, Gara augļu) nav, tas ir akls un stulbs un ir aizmirsis, ka viņš ir šķīstīts no veciem grēkiem. Tādēļ, brāļi, darbojieties, lai jūsu aicināšana un izredzēšana jo stipra paliek.” [2.Pēt.1:9-10] Tā nu Kunga Kristus neatsaucamais spriedums skan šādi: “Ja cilvēks nepiedzimst no augšienes, neredzēt tam Dieva valstības” [Jņ.3:3]