Bibliska atgriešanās definīcija

Atgriešanās nav cilvēka mēģinājumi izpirkt savus grēkus un ar darbu palīdzību remdēt Dieva dusmas; tā nav arī vienīgi grēku nožēlošana (satriektība), riebuma izjušana pret grēku vai paša cilvēka svinīga apņemšanās uzlabot dzīvi ar savu darbu palīdzību, jo to visu var darīt arī tie, kas nav atgriezušies no grēkiem (Mt.27:3-4; 1.Sam.24:16-22). Bet atgriešanās pamatā ir ticības balva (ticības dāvana) ­– ticība dievišķajam pestīšanas apsolījumam Kristus dēļ, kas dota grēciniekam, kuram dievišķā bauslība ir iemācījusi saskatīt un nožēlot viņa grēkus (Mk.1:14-15).

Lūk, patiesi bibliska atgriešanās definīcija, kāda tā ir aprakstīta Apustuļu darbos (11:21): “Liels skaits ticēja un atgriezās pie Tā Kunga”. Pievēršanos Dievam jeb atgriešanos, par ko šeit ir runāts, izraisīja ticība “Kunga Jēzus sludināšanai” (Ap.d.11:20). Tas nozīmē, ka tika sludināts Kungs Jēzus; liels skaits ticēja Kristus Evaņģēlijam un tādēļ pievērsās Tam Kungam.

Saskaņā ar šo un citām Rakstu vietām (Ap.d.8:34-38; 16:30-34), Luters definē atgriešanos šādi:

Atgriezties pie Dieva nozīmē ticēt, ka Kristus ir mūsu Vidutājs un ka Viņā mums ir dāvāta mūžīgā dzīvība.

Arī mūsu dogmatiķi māca, ka atgriešanās notiek brīdī, kad Svētais Gars izraisa ticību grēkus nožēlojošā grēcinieka sirdī. Hollacs apraksta atgriešanos kā “žēlastības aktu, kura rezultātā Svētais Gars ar bauslības vārda palīdzību izraisa grēciniekā patiesu grēku nožēlu un ar Evaņģēlija vārda palīdzību iededz viņā patiesu ticību Kristum”.

Īsāk sakot, cilvēks ir patiesi atgriezies vienīgi tad, ja viņš tic, ka Kristus dēļ Dievs viņam ir žēlīgi piedevis viņa grēkus; vai arī mēs varētu sacīt, ka atgriezies cilvēks patiesi tic dievišķi-cilvēciskajam Kristum, vienīgajam Pestītājam no grēka. Šī iemesla dēļ mēs noraidam visas visas tās definīcijas, kuras pielīdzina atgriešanos vienīgi “izmaiņām domāšanā” vai “dzīves morālā līmeņa paaugstināšanai” (dzīves refoma), kā to dara pagātnes un mūsdienu racionālisti (pelagiāņi, unitārieši, modernisti utt.). Mēs nemēģinam noliegt, ka arī neatgriezies indivīds var ārēji uzlabot savu dzīvi (laicīgā, pilsoniskā taisnība), ka viņš var apslāpēt savus netikumus un attīstīt kādu no saviem tikumiem (1.Tim.5:8); bet ja vien cilvēks nenožēlo savus grēkus un nesaņem Dieva žēlastību, kas viņam tiek piedāvāta Kristū Jēzū, viņš, neskatoties uz visu savu labo uzvedību, ir garīgi pazudis (Lk.18:10-14). Viņa ārējie “labie darbi” tiks pienācīgi atalgoti šajā dzīvē (spēka valstībā), bet kopš laika, kad cilvēks vairs neatrodas žēlastības valstībā (regnum gratiae), viņam nav Dieva (Ef.2:12) un cerības uz pestīšanu (Mk.16:15-16). Šo patiesību apliecina visa Bībele. Luters:

Dievs nevēlas būt žēlīgs ne pret vienu cilvēku, ne jūdu, ne pagānu, iekams tas nav atgriezies, tas ir, iekams tas ar visu savu sirdi nav sācis ticēt Dievam.

Tā kā bibliskajai atgriešanās mācībai piemīt šāda milzīga nozīme, tā ir jāsargā no visiem maldiem. Šī iemesla dēļ kristīgam teologam ir ne tikai jānoraida viss nebibliskais, kas tiek mācīts šajā jautājumā, bet arī jāpārliecinās, ka viņa izmantotā terminoloģija atbilst Rakstiem. Tādēļ viņam jau pašā sākumā ir jāņem vērā šādas patiesības:

1. Jebkura mācība, kura padara atgriešanos par paša cilvēka nopelnu (pāvestieši: grēku nožēla; unitārieši: morālas izmaiņas) vai paša cilvēka spēju rezultātu (pelagiāņi, sinergisms), sagrauj kristīgo ticību un traucē grēcinieka atgriešanos un attaisnošanu.
2. Divi būtiski atgriešanās elementi ir grēku nožēla un ticība (Mk.1:15; Ap.d.16:30-31; Jer.3:13-14). Tomēr grēku nožēla (sirdsapziņas pārmetumi) nav atgriešanās sākums vai puse no tās, kā arī neuzlabo grēcineka garīgo stāvokli; iepazinis grēku, tā izbiedētais cilvēks vēl vairāk nīst Dievu un vairās no Viņa. Grēku nožēla ir daļa no atgriešanās vienīgi tādēļ, ka ticība nespēj ieiet lepnā un drošības sajūtas pildītā sirdī; tā ir “neatņemams atgriešanās priekšnosacījums.” Grēku nožēlu izraisa bauslības sludināšana, kura pati par sevi nespēj glābt nevienu grēcinieku (Gal.2:16; piem., Jūdas grēku nožēla – Mt.27:3-5).
3. Piētisti un metodisti pieprasa konkrētu grēku nožēlas pakāpi, taču no cilvēka tiek gaidīts tas, lai viņš ne tikai bītos no savu grēku laicīgajām sekām, bet arī lai savu grēku dēļ viņš uzskatītu sevi par mūžīgi pazudušu (Lk.18:13).
4. Atgriešanos veido pat pirmās ticības dzirksts iedegšanās grēcinieka sirdī, jeb viņa ilgas pēc Dieva žēlastības Kristū.
5. Atgriešanās plašākā nozīmē saistās ar sanktifikāciju, kura ir neizbēgams atgriešanās (ticības dāvana) rezultāts. Nepareiza abu šo terminu lietošana ir izraisījusi krietnu jucekli un maldus.
6. Biblisko atgriešanās izkropļo:
   • pāvestieši (atgriešanās, pateicoties paša cilvēka labprātīgai žēlastības un tās dāvanu pieņemšanai, kā rezultātā grēcinieks kļūst par taisno);
   • racionālisti (unitārieši, modernisti), kuri definē atgriešanos kā grēcinieka “morālu reformāciju”;
   • sinergisti, kuri māca, ka Dieva piedošana ir atkarīga no ticības kā “ētiska akta”; un
   • visi tie, kuri padara par atgriešanās sastāvdaļu grēka ienīšanu un apņemšanos mainīt savu dzīvi (piētisti, modernisti), vai kuri apgalvo, ka Dievu pamudina būt žēlīgu grēku nožēla, kuras pamatā ir mīlestība uz Dievu.
7. Atgriešanās nenotiek pakāpeniski, bet gan uzreiz, jo, lai arī sagatavošanās tai ([dvēseles] sagatavošanās kustība, kas pamatā ir sirdsapziņas pārmetumi, ko izraisa bauslība) varētu ilgt ilgāku laiku, pati atgriešanās jeb ticības izraisīšana notiek vienā mirklī. Nav tāda starpstāvokļa (status medius), kurā cilvēks būtu pusdzīvs vai pusmiris (Jņ.3:18). Sinergisti aizstāv mācību par šādu starpstāvokli, par pakāpenisku atgriešanos tādēļ, lai kādā tās stadijā iesaistītu šai procesā arī pašu cilvēku. No otras puses, Rakstus pārkāpj arī visi jūsmotāji (piētisti, metodisti), apgalvojot, ka patiesu atgriešanos nav piedzīvojis neviens, kurš nespēj minēt konkrētu savas atgriešanās brīdi.
8. Termins atgriešanās no grēkiem reizēm ir lietots, lai apzīmētu grēku nožēlu un ticību (atgriešanos), bet reizēm – tikai grēku nožēlu. Kristiešos paliekošā ļaunuma dēļ atgriešanās no grēkiem (atgriešanās, kas turpinās, grēku nožēlas stāvoklis) viņos turpinās līdz pat nāvei (Rom.7:21; Ebr.12:1). Tādēļ ticīgais ik dienas ar grēku nožēlas pilnu sirdi pievēršas Evaņģēlijam, lai saņemtu tajā grēku piedošanu. Perfekcionisms noliedz šādu pastāvīgu atgriešanos (Mt.18:3).
9. To cilvēku atgriešanās, kuri ir atkrituši no žēlastības (Dāvids, Pēteris, Jer.3:12; Jņ.3:7; Gal.4:19) ir identiska pirmajai atgriešanai. Kalvinisti, kuri pretēji Lk.8:13; Mt.12:43 un tālāk; Gal.5:4; 1.Tim.1:20; 1.Kor.9:27; 10:12 māca, ka īsti ticīgie nekad nevar zaudēt ticību, neatzīst atjaunotu atgriešanos (atkārtota atgriešanās, atkritušo grēknožēla) un tādēļ nepieļauj to. Tas pats sakāms arī par perfekcionistiem.
10. Atgriešanās nenozīmē substanciālas pārmaiņas, proti, jaunas dvēsles būtības rašanos (Flācijs, Veigels), bet gan pilnīgu dvēseles transformēšanos jeb jaunu īpašību rašanos cilvēkā (2.Kor.5:17; Ps.51:10). Tā nav kāda mistika, bet gan Svētā Gara darbs cilvēku atgriešanā.
11. Atgriešanās nav mehāniska darbība; Jo Dievs tajā darbojas cilvēkā kā racionālā būtnē, nevis kā “akmenī vai koka gabalā” (Joēla 2:12).
12. Atgriešana nenotiek piespiedu kārtā, proti, Dievs neatgriež cilvēku pretēji viņa gribai (neatvairāmā žēlastība – kalvinisti), jo atgriešanās pamatā ir tas, ka Dievs “negribīgos padara par gribošiem”.
13. Mūsu ticības apliecības pamatoti nosoda kā “skaidrajai mācībai neatbilstošus” tādus izteicienus, kā: “Dievs aicina, bet vienīgi tos, kuri paši vēlas;” “atgriešanās notikumā cilvēka griba nav pasīva, bet arī piedalās;” un: “Vienīgi jāgrib, tad Dievs tevi uzņems”. Saskaņā ar Rakstiem, tās apraksta dievišķo darbību atgriešanas procesā kā “Svētā Gara darbu” (Jņ.6:44; 12:32).
14. Atgriešanās notikumā cilvēks ir vienīgi subjekts, kurš pieîauj [piedzīvo] jeb konvertējamais subjekts, proti, “neko nedara un neizraisa, bet vienīgi pieļauj to”.
15. Pamatojoties Rakstos, mūsu ticības apliecības noraida sinergismu: “Dieva izraisītajai cilvēka atgriešanai ir tikai divi cēloņi, proti, Svētais Gars un Dieva vārds, kurš darbojas kā Svētā Gara instruments”.