Atgriešanās izejas punkts un gala robeža

Tā kā atgriešanās savā būtībā nozīmē sākt ticēt Kristum, tad ir acīmredzams, ka atgriešanās sākumpunkts ir neticība, savukārt tās robeža ir patiesa uzticēšanās Kristum Jēzum (Ap.d.26:18: [lai tie] atgrieztos no tumsas gaismā; 2.Kor.3:14-16). Kvenštets:

Atgriešanās sākumpunkts ir neticība, [..] un tā nozīmē atgriešanos no neticības pie ticības.

Grēcinieks ir atgriezts vienīgi tad, kad neticības vietā, kas cilvēka sirdī mājo saskaņā ar viņa dabu (1.Kor.2:14), viņā rodas ticība Dieva žēlīgajiem apsolījumiem Kristus dēļ. Neatkarīgi no tā, kāds varētu būt konkrēts cilvēks citu cilvēku acīs – noziedznieks vai svētais, tumsoņa vai zintnieks – kamēr viņam nav ticības Kristum, viņš nav atdzimis jeb atgriezies. Visiem, kam nav Kristus, Raksti pasludina spriedumu, ka šajā pasaulē viņi ir bez Dieva un, līdz ar to, bez cerības (Ef.2:12).

Tomēr tiklīdz, kā cilvēks sāk ticēt Kristum, viņa atgriešanās ir pilnībā noslēgusies, pat ja viņā ir tikai neliela ticības dzirksts. Par visiem, kas tic Kristum, Sv. Pāvils raksta: “Bet tagad jūs esat Kristū Jēzū; jūs, kas kādreiz bijāt tālu, Kristus asinīs esat kļuvuši tuvi” (Ef.2:13). Saskaņā ar šiem vārdiem, tos, “kas ir tālu,” jeb neatdzimušos no tiem, “kas ir kļuvuši tuvi,” jeb atdzimušajiem atšķir ticība. Citiem vārdiem, kā to skaidri māca apustulis, atgriešanās notiek caur ticību Kristus asinīs.

Vienīgi pastāvīgi atceroties šo patiesību ir iespējams izvairīties no tā, lai uzskatītu neatgriezušos cilvēku par atgriezušos un otrādi.

Konkrēti runājot, atgriešanās sākuma punkts ir neticība, tās iznākums ir pestījošā ticība Kristum un tās būtiskākā iezīme – ticības rašanās. Tomēr, tā kā neticība allaž saistās ar garīgu tumsu, sātana varu, elkdievību, grēka stāvokli utt., tad arī šos faktorus varētu saukt par atgriešanās izejas punktu. No otras puses, ticība allaž saistās ar garīgu dzīvi, vienību ar Dievu, dievišķo baušļu ievērošanu utt., un tādēļ arī šīs lietas varētu dēvēt par atgriešanās iznākumu. Tā arī paši Raksti runā par atgriešanos kā par nākšanu no tumsas gaismā, no velna varas pie Dieva (Ap.d.26:18), no elkdievības pie dzīvā Dieva pielūgšanas (Ap.d.14:15; 1.Tes.1:9), no bauslības pārkāpšanas pie tās ievērošanas (Ec.18:21) utt..

Visās šajās Rakstu vietās ticība un neticība ir aprakstītas pēc to ārējām izpausmēm jeb augļiem, tādēļ mēs varētu pamatoti sacīt: Visi, kas atrodas garīgā tumsā, jeb sātana varā, jeb ir nodevušies elkdievībai, nav atgriezušies, savukārt tie, kam ir garīga dzīvība, kas atrodas vienībā ar Dievu un kam piemīt garīgas spējas ievērot Dieva baušļus, ir patiesi atgriezušies. Taču šeit nedrīkst aizmirst, ka atgriešanās savā tiešākajā un šaurākajā nozīmē ir nākšana pie ticības Kristus, grēcinieku Pestītāja, Evaņģēlijam (Ap.d.11:20-21; 1.Pēt.2:25), savukārt garīgā dzīve, vienība ar Dievu un Viņa baušļu ievērošana ir atgriešanās augļi jeb sekas. Cilvēks spēj patiesi sekot Dieva gribai vienīgi pēc tam, kad ticībā Kristum viņa griba ir tikusi pievērsta Dievam, jeb, citiem vārdiem, kad viņš ir atgriezies.