Kādos apstākļos revolūcija ir attaisnojama?

Ir gadījumi, kad gandrīz viss valstī ir degradējies līdz līmenim, kad neviens nevalda, nav varas iestāžu. Spēkā nav nekādi likumi, izņemot “džungļu likumu”. Lielākā cilvēku daļa ilgojas pēc pārmaiņām, bet uz varas iestādēm nav ko cerēt. Ja situācija ir tāda, tad kaut kas jādara. Daudzi teiks: “Tikai revolūcija var glābt šādu valsti.”

Un tomēr pastāv cita iespēja. Šajos gadījumos ir ārkārtēja nepieciešamība pēc pāris drosmīgiem un iecienītiem cilvēkiem, kas uzņemtos vadību, lai uzmundrinātu tautu un īstenotu pārmaiņas. Tā nav revolūcija, bet gan tautas atjaunotne. Tā ir noticis daudzās valstīs visā pasaulē.

Kā šīs pārmaiņas atšķiras no tām, ko vairumā gadījumu var nosaukt par revolūcijām? Revolūcijā situācija ir neskaidra. Tas nozīmē, ka ar visiem faktiem un pieejamo informāciju iespējams nonākt pie pilnīgi dažādiem secinājumiem, kamēr atjaunotnes gadījumā nav šādu neskaidrību. Turklāt revolūciju var sākt ļoti dažādu iemeslu dēļ, kā jau minējām. Sākt revolūciju pilnīga sabrukuma laikā, kad tautai nepieciešama atjaunotne, nozīmē: nav citas izvēles, jaunie vadoņi nav iecēluši paši sevi, bet gan pati tauta tos ir aicinājusi palīgā. Vairs nav aizdomu par mērķu neskaidrību, jo mērķis ir pietiekami skaidrs: pēc nožēlojamās sagrāves tautai jāpalīdz sacelties.

Tomēr pastāv iespēja, ka šādā atjaunotnes laikā tauta var pēkšņi nonākt revolūcijai līdzīgā situācijā. Respektīvi – politisku un sociālu nemieru laikā ļaunie spēki tautas dvēselē var viegli izkļūt brīvībā. Var rasties arī izdevība iegūt personīgu varu un labumu. Notikumu virpulī daudzi var domāt, ka beidzot radusies iespēja nokārtot vecus rēķinus ar ienaidniekiem, kamēr neviens to neredz. Pastāv arī briesmas, ka vara var nokļūt dažādu bandu vai pūļa rokās, vismaz vietējā līmenī, ja pašā sākumā nav bijis pašaizliedzības un atbildības.