Kristus nesīs līdzi svētību

“Tevī būs svētītas visas zemes ciltis.” [1.Moz.12:3]

Bet nu seko īstais apsolījums, ko pienāktos rakstīt ar zelta burtiem un slavēt visu zemju valodās. Jo šis apsolījums nes sev līdzi un sniedz mūžīgās dzīvības dārgumus, tādēļ tas nevar tikt saprasts miesīgā veidā, itin kā tam – tāpat kā iepriekšējiem apsolījumiem – būtu jāpaliek tikai šajā tautā. Bet, ja šim apsolījumam – kā paši tā vārdi skaidri parāda – ir jātiek izietam visās tautās jeb ciltīs uz zemes, tad mēs nezinām nevienu citu, kas būtu šo svētību sniedzis un izdalījis visām tautām, kā vien Dieva Dēlu, mūsu Kungu un Pestītāju Jēzu Kristu.

Tādēļ šī apsolījuma vienkāršā, patiesā un nenoliedzamā nozīme it šāda: ieklausies, Ābraham, Es tev un tavam dzimumam esmu devis brīnišķīgus apsolījumus, taču ar to vēl nepietiek – Es gribu tevi rotāt un pagodināt arī ar šādu svētību, kas izplatīsies visās tautās uz zemes.

Un Ābrahams šo apsolījumu ir labi saprati. Viņš ir domājis un spriedis tā: ja manī tiks svētītas visas zemes ciltis, tad šī svētība nevar būt saistīta tikai ar manu personu, jo tik ilgi es nedzīvošu. Turklāt ne jau es esmu sevi svētījis, bet man dotā svētība nākusi no Dieva žēlsirdības, tādēļ visas tautas tiks svētītas ne jau manas personas dēļ vai manā spēkā. Manos pēcnācējos dzims kāds, kas būs svētīts pats no sevis un nesīs līdzi šo svētību, kam lemts plesties pār visām zemes ciltīm. Tādēļ Viņam jābūt ne tikai cilvēkam; lai gan Viņš būs arī Cilvēks un pieņems mūsu miesu, lai patiesi būtu mans Pēcnācējs.