Luters pret Karlštatu

Ņemot vērā visu emocionālo un patvaļīgo izrīkošanos ar žēlastības līdzekļiem, jāteic, ka Lutera atbilde Karlštatam rakstā Pret debesu praviešiem nebūt nav zaudējusi aktualitāti.

Karlštatam žēlastības līdzekļi kopumā un jo īpaši sakramenti likās pārāk ārīgi, lai būtu patiesi “garīgi”. Viņam būtu gribējies kaut ko “siltāku” un “iekšķīgāku”. Luters atbild, ka saskaņā ar lietu dabu pestīšanai pie mums, grēciniekiem, ir jānāk nevis no mums pašiem, bet gan no ārienes. Iekšējā dzīvība var nākt vienīgi caur ārējiem Evaņģēlija līdzekļiem, ar kuriem Dievam labpatīk dot savu Garu. Fanātiķi šo dievišķo kārtību apgriež otrādi:

Ar visu savu brēkāšanu: “Gars, Gars, Gars,” viņš noposta katru tiltu, taku, ceļu, kāpnes un visus citus līdzekļus, pa kuriem Gars varētu pie jums nākt. Atšķirībā no Dieva ārēja iestādījuma materiālā Kristības zīmē un mutiskā Dieva vārda pasludinājumā viņš grib jūs mācīt nevis, kā Gars nāk pie jums, bet, kā jums nākt pie Gara. Viņi vēl varētu jūs pamācīt, kā ceļot uz mākoņiem un jāt uz vēja.

Lai uzsvērtu ārējā Evaņģēlija izšķirošo nozīmi, Luters norāda uz dievišķās pestīšanas ekonomijas dubulto fokusu:

Uz grēku piedošanu mēs raugāmies divējādi. Pirmkārt – kā tā tiek iegūta un izcīnīta. Otrkārt – kā tā tiek izdalīta un iedota mums. Kristus to ir ieguvis pie krusta, tas ir tiesa. Bet Viņš to nav nedz izdalījis, nedz iedevis, būdams pie krusta. Viņš to nav izcīnījis Vakarēdienā jeb Sakramentā. Šeit Viņš to ir izdalījis un iedevis caur vārdu, tāpat kā Evaņģēlijā, kur tas tiek sludināts. Viņš to vienreiz un par visām reizēm ir izcīnījis pie krusta. Bet izdalīšana notiek nemitīgi, pirms un pēc, no pasaules iesākuma līdz tās galam.

Patiešām, Kristus pie krusta un visas Viņa ciešanas un nāve nelīdz nenieka arī tad, ja, kā jūs mācāt, tās tiek “atzītas un pārdomātas” ar visdziļāko “izjūtu, degsmi un sirsnību”. Vienmēr ir jābūt vēl kaut kam. Kas tas ir? Vārds, vārds un vēlreiz vārds. Klausies, melu gars, vārds ir tas, kas to paveic. Pat ja Kristus tiktu par mums nodots un krustā sists tūkstoš reižu, tas viss būtu velti, ja tur klāt nebūtu Dieva vārda un tas netiktu sludināts un man dots līdz ar pavēli – tas ir tev, ņem, kas ir tavs.

Tādējādi:

Ja es meklēju grēku piedošanu, es neskrienu pie krusta, jo tur man tā netiks dota. Man nav arī jātveras pie Kristus ciešanām, kā melš doktors Karlštats, nedz tās izzinot, nedz pieminot, jo arī tur es to neatradīšu. Bet Sakramentā vai Evaņģēlijā es atradīšu Dieva vārdu, kas izdala, piedāvā un dod man to piedošanu, kura tika izcīnīta pie krusta.

Itin viss te ir atkarīgs no Dieva labā un žēlastības pilnā darba ar Viņa paša dievišķajiem instrumentiem. Un tos Dievs nepamet kāda gadījuma vai kaprīzes, kādu komiteju vai brīvprātīgo ziņā. Nē, saviem dzīvu darošajiem noslēpumiem Viņš ir iedibinājis atbildīgu pārvaldnieka jeb namtura amatu (1.Kor.4:1):

Lai mēs šo ticību iegūtu, ir iedibināts garīgais amats Evaņģēlija mācīšanai un sakramentu izdalīšanai. Jo caur vārdu un sakramentiem kā instrumentiem tiek dāvināts Svētais Gars, kas – kur un kad Dievs to grib – rada ticību tajos, kuri uzklausa Evaņģēliju.

Ja jau baznīcas misijai vajadzīga luteriska “paradigma”, tās būtiskie un noteicošie elementi būtu skaidra un ortodoksa Evaņģēlija sludināšana un pareiza sakramentu pārvaldīšana (bērnu Kristība, Kristus reāla klātbūtne Vakarēdienā), un arī dievišķi iestādītajai Evaņģēlija kalpošanai pienācīgi sagatavoti mācītāji, kuri to veiktu. Viss uzsvars ir uz Dieva žēlastības “kanāliem”, pa kuriem nāk pestīšana, uz Dieva paša dāvāto glābšanu Viņa Dēlā. Tādējādi tiek noraidīti visi cilvēka paša radītie aizstājēji, kā sinergisms, morālisms, unionisms, antinomiānisms, atdzimšana, antisakramentālisms, subjektīvisms, milleniālisms, pentakostālisms un tamlīdzīgi. Administratīvās, ceremoniālās un tamlīdzīgas lietas ir nozīmīgas tikai tik daudz, cik tās vai nu izpilda un skaidri izsaka, vai arī – tieši otrādi – traucē un liek šķēršļus dievišķajiem izkārtojumiem baznīcas dzīves un augšanas uzturēšanai.