Kārdinājumu veidi

“Un neieved mūs kārdināšanā.” [Mt.6:13]

Mēs esam diezgan klausījušies, cik daudz darba un pūļu tas prasa, lai mēs visu, ko lūdzam, saņemtu un paturētu. Tomēr tas nenotiek bez kavēkļiem un klupšanas. Kaut arī mēs esam saņēmuši piedošanu, tīru sirdsapziņu un esam pilnīgi attaisnoti, taču ar mūsu dzīvi ir tā, ka šodien mēs stāvam, bet rīt krītam. Tādēļ, ja arī tagad esam dievbijīgi un stāvam Dieva priekšā ar tīru sirdsapziņu, mums atkal un atkal jālūdz, lai Viņš mums neļauj atkrist un padoties kārdinājumiem.

Ir trīs veidu kārdinājumi: miesas, pasaules un velna.

Mēs dzīvojam miesā un nēsājam sev uz kakla līdzi veco Ādamu, kas ik dienas darbojas un vilina mūs uz nešķīstību, slinkumu, rijību un dzeršanu, skopumu un krāpšanu, lai mēs apmelojam un apkrāpjam savu tuvāko, īsi sakot, uz visāda veida ļaunām iekārēm, kas mums pielīp no dabas, turklāt tās rosina sabiedrība – kāda cilvēka priekšzīme, dzirdētais un redzētais, tas viss bieži ievaino un aizrauj arī nevainīgu sirdi.

Nākamā ir pasaule, kas mūs apvaino ar vārdiem un darbiem, dzen dusmās un nepacietībā. Var teikt, ka tur nav nekā cita kā naids un skaudība, ienaids, vardarbība un netaisnība, neuzticība, atriebība, lāsti, lamas, apmelošana, iedomība un lepnums kopā ar pārmērīgu greznumu, godu, slavu un varu, jo neviens negrib būt mazākais, bet katrs grib sēdēt priekšgalā un būt visiem redzams.

Vēl klāt nāk velns, kas tirda un visur uzpūš uguni. Bet sevišķi viņš nodarbojas ar sirdsapziņas un garīgām lietām, proti, mudina neievērot un nicināt Dieva vārdu un darbu, lai atrautu mūs no ticības, cerības un mīlestības un aizvestu māņticībā, nevajadzīgā pārdrošībā un cietsirdībā vai arī izmisumā, Dieva noliegšanā un zaimošanā un neskaitāmās citās neģēlīgās lietās. Tie ir valgi un tīkli [1.Tim.3:7], īstās “ugunīgās bultas” [Ef.6:16], ko nevis miesa un asinis, bet velns indīgi šauj sirdī.

Tās ir lielas, draudīgas briesmas un kārdinājumi, kas jāpanes katram kristietim pat tad, ja tie nāktu katrs atsevišķi, – tas tādēļ, lai mēs vienmēr būtu spiesti ik brīdi saukt un lūgt, kamēr esam ļaunuma pilnajā dzīvē, kurā tiekam vajāti un dzenāti no visām pusēm – lai Dievs mums neļauj pagurt un piekust un atkal atkrist grēkā, kaunā un neticībā. Citādi nav iespējams pārvarēt pat vismazākos kārdinājumus.

Neievest kārdināšanā nozīmē to, ka Dievs dod spēku pretoties, bet neatņem un nepārtrauc kārdinājumu. Jo no kārdinājuma un vilinājuma neviens nevar izvairīties, kamēr dzīvojam miesā un velns ir mums tuvumā. Nav citas izejas – mums ir jāpacieš kārdinājums, pat jābūt tajā. Bet mēs lūdzam, lai tajā nenogrimstam.

Tās ir pavisam dažādas lietas: just kārdinājumu vai – tam ļauties un padoties. To sajust nākas mums visiem, kaut arī ne vienādi, bet dažam vairāk un smagāk: jauniešiem visvairāk no miesas, pieaugušajiem un vecajiem – no pasaules, bet citiem, kas nodarbojas ar garīgām lietām, tas ir, stipriem kristiešiem, – no velna.

Bet, kamēr tas notiek pret mūsu gribu un mēs gribam no šiem kārdinājumiem atbrīvoties, tikmēr tie nevar nevienam kaitēt. Ja tos nevarētu just, tos nevarētu saukt par kārdinājumiem. Bet padoties nozīmē atlaist kārdinājumam grožus, nepretoties un nelūgt.

Tādēļ kristiešiem jābūt gataviem tam, ka bez mitas tiekam kārdināti; lai neviens nedzīvo tik pārdroši un neuzmanīgi, it kā velns būtu tālu no mums, bet lai it visur ir gatavi cirtienam un to atvaira. Kaut arī es tagad esmu šķīsts, pacietīgs, laipns un stāvu stiprā ticībā, taču velns šai pašā stundā iešaus manā sirdī tādu bultu, ka es tik tikko spēšu pastāvēt. Viņš ir tāds ienaidnieks, kas nekad neatkāpjas un nenogurst – kad viens kārdinājums beidzas, vienmēr rodas citi un jauni.

Tāpēc nav cita padoma un mierinājuma, kā vien steigties pie lūgšanas Mūsu Tēvs, satvert to un no sirds sarunāties ar Dievu: “Mīļais Tēvs, Tu man esi pavēlējis lūgt, neļauj man krist kārdinājumā.”

Tad tu redzēsi, ka kārdinājums atkāpsies un būs beidzot uzvarēts. Citādi – ja mēģināsi izlīdzēties ar savām domām un paša padomu, tad padarīsi kārdinājumu vēl ļaunāku un dosi velnam vairāk vietas. Jo viņam ir čūskas galva. Ja viņš atrod kādu caurumu, pa kuru var ieslīdēt, tad viss ķermenis neatturami lien iekšā; bet lūgšana var viņu atvairīt un aizdzīt prom.