Nevainojamā Bībele

Bībele ir kristieša svarīgākā grāmata. Tā ir Dieva atklāsme, ar kuru Viņš uzrunā mūs. Tā nu jau gadu tūkstošiem bijusi brīnišķīgs patiesības avots.

Tā ir sniegusi mierinājumu sirdsapziņas mokās. Tā mācījusi mums paļauties uz Dieva Jēru, kas nes pasaules grēkus. Savā ticībā mēs esam pieraduši paļauties uz Bībeli, un tā mūs nav pievīlusi. Par to liecina mūsu pieredze, un pats galvenais, Bībele liecina pati par sevi.

Apustulis Pēteris par Bībeles izcelsmi saka: “Dieva cilvēki ir runājuši Svētā Gara spēkā.” [2.Pēt.1:21]

Bībele – tā ir Svētā Gara grāmata un Dieva vārds. Bībeles rakstītāji nerakstīja savu, bet Svētais Gars viņu personības ņēma kalpošanā tādējādi, ka caur viņiem deva Savu vārdu.

Kristus sacīja: “Raksti nevar tikt atcelti.” [Jņ.10:35] Svētais Gars ir Patiesības Gars. Dievs nemelo. [Rom.3:4] Tā arī mēs no sirds apliecinām: “Mēs zinām, ka Dievs nemelo. Es, mans tuvākais, kā arī visi cilvēki, var kļūdīties un melot, bet Dieva vārds kļūdīties nevar.” [Lielais katehisms]

Bībele ir paša Dieva vārds, bez kļūdām un meliem. Tādu drosmi mums dod ticība pašas Bībeles liecībai. Tāda pat ticība bija Jēzum un apustuļiem.

Bet Bībelei arvien uzbrūk. Kārdinātās vēlas apšaubīt tās dievišķību. “Vai tad tiešām Dievs ir teicis…” [1.Moz.3:1] ir viņa jautājums.

Ja mēs šaubāmies Bībeles dievišķībā, tad krītam kārdinātāja bezdibenī. Ja turamies pie Vārda, tad stāvam uz nekustīgas klints.

Daudz teologu ir atteikušies ticības Bībeles nemaldībai. Daudz profesoru māca jaunos studentus šaubīties. Tā viņi grauj Kristus Baznīcas pamatu.

Gadsimtiem Bībele ir sargāta. Ir sarakstīti ļoti daudz rakstu sējumu, kas atspēko uzbrukumus Bībelei. Tāda aizsardzība Bībelei ir vērtīga un derīga.

Bet mēs kļūdāmies, ja domājam, ka pirms noticēt Bībeles uzticamībai, mums jāizskaidro visas tās sarežģītās vietas.

Šeit der pārdomāt sakāmvārdu: “Viens muļķis var pajautāt vairāk, nekā simts gudrie atbildēt.” Citiem vārdiem sakot, šajā ceļā mēs nekad nesasniegsim pilnīgu pārliecību.

Luteriskā baznīca iesaka iet citu ceļu. Tici pašas Bībeles liecībai. Turies pie tām skaidrajām Bībeles vietām, kas liecina, ka tā ir Dieva Vārds. Īpaši skaidri un nepārprotami ir paša Pestītāja vārdi: “Raksti nevar tikt atcelti.” [Jņ.10:35]

Ja arī ir kādas mazāk saprotamas vietas, kuras mēs nespējam izskaidrot, tad atstāsim to Dieva ziņā, kamēr neatradīsies skaidrojums vai arī nonāksim tajā vietā, kur nepastāv šāda ierobežota saprašana.

Problēma ir nevis Dieva vārdā t.i. Dieva, bet gan mūsu saprašanā.

Kur baznīca un sludinātāji turas pie Bībeles nemaldības un visā patiesībā izprot Dieva žēlastību [Kol.1:6], tur piepildās apustuļa Pētera piekodinājums: “Ja kāds runā, tad kā Dieva vārdus.” [1.Pēt.4:11] Tur arī grēka sagrauztā sirds atrod mierinājumu Pestītāja rētās. Tāda baznīca neklejo pa šīs pasaules ideju jūrām, bet tajā skan mūžīgais Evaņģēlijs. Tur dvēseles saņem barību. Viņi dzird sava Pestītāja gana balsi un priecājas par to, kā līgava par sava līgavaiņa balsi.