20. post Trinitatis svētdienā: Kristiešu apdomīgais dzīvesveids
“Tad nu raugaities nopietni uz to, kā dzīvojat: nevis kā negudri, bet kā gudri; izmantojiet laiku, jo šīs dienas ir ļaunas! Tāpēc nepadodieties neprātam, bet centieties saprast, kāds ir jūsu Kunga prāts. Un neapreibinaities ar vīnu, no kā ceļas izlaidīga dzīve, bet topiet Gara pilni, runādami cits uz citu psalmos, himnās un garīgās dziesmās, dziedādami un slavēdami To Kungu savās sirdīs. Pateicieties vienumēr un par visu Dievam Tēvam mūsu Kunga Jēzus Kristus vārdā. Un esiet paklausīgi cits citam Kristus bijībā.” [Ef.5:15-21]
Arī šo pamācību Sv. Pāvils raksta, uzrunādams un mudinādams tos, kuri, tiklīdz ir izdzirdējuši Evaņģēliju vai sākuši ticēt, uzreiz kļūst pārdroši un maldīgi iedomājas, ka ir jau visu sasnieguši. Viņi nedomā par to, ka arī viņiem taču vēl ir miesa un asinis, turklāt vēl arvien jādzīvo pasaulē, velna valstībā. Tie dzīvo bez rūpēm, itin kā viņiem nekas nedraudētu un velns jau būtu aizbēdzis neatskatīdamies; tieši tādēļ velns un viņu pašu miesa tos pārsteidz un uzvar. Viņi tiek aizrauti projām no Evaņģēlija, pirms vēl paguvuši apdomāties. Šādi ļaudis no Evaņģēlija patur tikai tik daudz, lai viņiem būtu, par ko runāt; tie lepni sauc sevi par kristiešiem, taču darbos nekad nepierāda, ka tiešām tādi būtu.
Tādēļ jums rūpīgi un uzmanīgi jāvēro sava dzīve (to Sv. Pāvils grib sacīt ar vārdiem “raugieties nopietni uz to, kā dzīvojat”), domājot par to, kā dzīvot pēc Dieva prāta; jums arvien jāsaskata, kāds ir Dieva prāts, un visā, ko darāt, jācenšas tam paklausīt. Jo, ja šis spogulis nebūs jūsu acu priekšā, velns drīz vien pamanīsies pie jums ielauzties un nodarīt kaitējumu, pārvērsdams jūs no kristiešiem par slinkiem, pārdrošiem liekuļiem, no liekuļiem – par ķeceriem un sektantiem un no ķeceriem – par atklātiem ienaidniekiem. Tādēļ apustulis saka: šie draudi nav nekāds joks; ja kāds negrib pieļaut, lai velns viņu pavedinātu un uzveiktu, tam jābūt modram un uzmanīgi jāraugās, kā viņš dzīvo. Jo velns, mūsu ienaidnieks, mums uzglūn, tīkodams ne vien radīt mums šķēršļus un grūtības, bet mūs pilnīgi samaitāt un pazudināt.
Tā nu ir jāsecina, ka tie, kuri necenšas nopietni raudzīties uz to, kā viņi dzīvo, un izvērtēt paši sevi – vai viņi ir īsti kristieši, tas ir, vai pareizi tic, labprāt uzklausa Dieva vārdu un dzīvo saskaņā ar to –, ir jau kļuvuši negudri un nesaprātīgi, nespēdami izprast Dieva gribu.
Jo viņi ir pazaudējuši gaismu no sava redzes loka; viņu acu priekšā ir tikai viņu pašu iedomas, caur kurām tie skatās kā caur krāsainu stiklu un maldīgi iedomājas, ka būs labi darījuši, sekodami sava prāta maldugunīm, – līdz beidzot velns viņus satriec un pazudina.
Tādēļ Sv. Pāvils pamatoti brīdina, ka kristiešiem arvien jābūt gudriem un saprotošiem, tas ir, jāpatur acu priekšā Dieva vārds (jo tajā atrodama viņu gudrība un izpratne); tas attiecas gan uz katru kristieti atsevišķi, gan arī uz visu draudzi un to, kā kristiešiem jāizturas citam pret citu. Jo tur, kur Dieva vārds ir pazudis no baznīcas un kancelē tiek laisti dažādi pļāpas, kas lielās paši ar savām spējām un prasmēm, kaitējums baznīcai ir jau nodarīts un viss klausītāju pulks kļūst tāds pats kā sludinātāji. Tāpat arī – katrs, kas, savā kārtā dzīvodams, neizvērtē visu savu dzīvi pēc Dieva vārda, bet aizmirst šo vārdu un domā tikai par to, kā varētu kļūt bagāts, un ir aizņemts ar dažādām citām lietām un darījumiem, drīz vien kļūst par slinku, vienaldzīgu kristieti, pēc tam – par maldu pārņemtu cilvēku un galu galā sāk pilnīgi nonicināt Dievu, Viņa vārdu un gribu. Tādēļ arī Dievs Svētajos Rakstos tik bieži pavēl pastāvīgi pārdomāt un pārrunāt Viņa vārdu, labprāt to klausīties un mācīt, domāt par to dienu un nakti. Tā visa cilvēka dzīve rit pateicībā Dievam un Viņa slavēšanā, ik dienas raugoties šajā spogulī. Taču te ir nepieciešama uzcītība un rūpes. Un ikvienam vajadzētu uzticīgi palīdzēt citiem – ar mācīšanu, pamācīšanu, mudināšanu utt.
Arī es jau daudzkārt esmu mudinājis, lai katrs šajās lietās dara visu, kas vien ir viņa spēkos, ar vislielāko uzcītību rūpējoties par to, lai jaunieši ietu skolā, tiktu pareizi mācīti un sagatavoti mācītāja un sludinātāja amata pildīšanai, tāpat arī – lai sludinātāji tiktu uzturēti un saņemtu kaut vai tik vien, cik viņiem ir pilnīgi nepieciešams. Bet to diemžēl dara tikai retā pilsēta un valdība. Paraugies, kas notiek visā Vācijā – cik droši un pārgalvīgi dzīvo visi bīskapi, firsti, dižciltīgie, zemnieki un pilsētnieki! Tie guļ un krāc, domādami, ka viņiem vairs nekas nav vajadzīgs – itin kā viss notiktu pats no sevis; tie domā, ka viņiem vienmēr būs labi mācītāji un sludinātāji. Bet, domādami, ka ir visu labi paveikuši, viņi patiešām aizgulēsies; jo tie kļūst nesaprātīgi un negrib redzēt, kāds ir Dieva prāts. Viņiem nāksies atzīt to, kam viņi tagad negrib ticēt – dažu gadu laikā nonāksim tik tālu, ka pēc mūsu aiziešanas viņi meklēs sludinātājus, bet vairs neatradīs it nevienu. Tad viņiem vajadzēs klausīties, ko sludina neaptēsti ēzeļi, kuri nezina un nesaprot Dieva vārdu un sludina tāpat kā visi pāvesta ēzeļi – par pāvesta mēsliem un smaku, svētīto ūdeni un sāli utt. vai arī par saviem pelēkajiem svārkiem un jauniem klosteriem.
Tiek kliegts, sludināts un mudināts tik daudz, ka neviens vairs negrib klausīties. Tādēļ Sv. Pāvils jau iepriekš saka šo pravietojumu – ka ļaudis kļūs negudri un bez sapratnes; viņi atstāj bez ievērības Dieva gribu, tādēļ, kā tālāk lasām, nokavē un pazaudē žēlastības un savas pestīšanas laiku. Bet Dievs grib, lai svētījam Viņa vārdu, mīlam to un veicinām Dieva vārda izplatīšanos, palīdzēdami celt Dieva valstību. Ja tā notiek, tad arī Dievs dara pēc mūsu prāta, proti, Viņš dod mums dienišķo maizi, mieru un visu labo.
Un visupirms mums vajadzētu domāt par to, kā ievērot Dieva vārdu un Viņa gribu, tas nozīmē – būt patiesi gudriem un saprotošiem un izmantot šo laiku. Ja mēs to nedarīsim, tad mums klāsies tā, kā klājas nesaprātīgajiem, negudrajiem un ģeķīgajiem; mums nāksies dzirdēt: tā kā neesat gribējuši svētīt manu vārdu un esat aizkavējuši manas valstības nākšanu, negribēdami darīt pēc mana prāta, – Es arī nedošu jums jūsu dienišķo maizi, nepiedošu jums jūsu grēkus, neglābšu no kārdinājumiem un no ļaunā. Pēc tam Dievs ļaus tev žēloties par šīs pasaules lielajām nelaimēm, nemieriem un ļaunumu (kā tagad tik daudziem nākas žēloties; turklāt pasaule visās šajās nelaimēs vaino Evaņģēliju); taču šīs nelaimes ir sods tiem, kuri nav gribējuši atzīt Dieva prātu, nedz tam pakļauties un tomēr grib attaisnoties un netikt saukti par cilvēkiem, kas rīkojušies kā negudri un ģeķīgi.
Tā vispārīgā veidā varētu paskaidrot, ko nozīmē “gudri” un “uzmanīgi” un ko būt negudriem un nesaprātīgiem lietās, kas baznīcai ir īpaši svarīgas, jo saistītas ar sludināšanas amatu un Dieva vārdu. Jo, kur saglabājas sludināšanas amats un Dieva vārds, tur ļaužu vidū noteikti paliek vismaz daži tādi, kas pret šīm lietām izturas pareizi vai vismaz vēl nonāks pie pareizas izpratnes. Bet tur, kur arī sludināšana izbeigusies, daudz nelīdzēs arī tas, ka kāds varētu pats lasīt Rakstus, domādams, ka sludināšana viņam nav vajadzīga. Kas tad notiks ar visu lielo ļaužu pulku, kuru ir nepieciešams mācīt? Redzi, kā mūsdienās ir klājies nabaga ļaudīm, ko aizveduši maldos Mincera[1] un Minsteres pravieši[2] un novirzieni. Tādēļ ikvienam visupirms ir jāpalīdz un jādod savs ieguldījums, lai Dieva vārds it visur tiktu publiski sludināts un uzklausīts, tādējādi arī baznīca tiktu pareizi celta un stiprināta. Pēc tam arī katram pašam jātērpjas kāzu drānās (par kurām runā šīsdienas Evaņģēlijs) un jādomā, kā būt vienam no tiem, kuri Dieva vārdu uztver nopietni. Viņam neklājas domāt tā, kā to dara pārdroši ļaudis: ak! man jau mācītāju un sludinātāju ir diezgan, es varu dzirdēt vai lasīt, kad vien gribu, vai arī jebkurā laikā varu pievērsties Evaņģēlija pasludinājumam; bet man taču visupirms jārūpējas par to, lai varu izcīnīt sev dienišķo maizi; lai citi rūpējas par sevi paši. Nē, mīļais cilvēk, piesargies! Tev drīz vien var misēties – tu tiksi pārsteigts bez kāzu drānām un mirsi vai tiksi aizrauts maldu ceļos, pirms vēl pagūsi attapties. Un kurš tad būs vainīgs, ja ne tu pats? Jo tu neesi gribējis dzirdēt Sv. Pāvila pasludinājumu, neesi dzīvojis piesardzīgi un gudri!
Ir jāpērk tagad, kamēr tirgus ir mūsu durvju priekšā. Jo pasaule pret šīm lietām neizturas tā, ka spētu tās paturēt ilgāku laiku. Tā arvien uzticīgi palīdz padzīt sludinātājus vai arī dara to ar bada, nabadzības un slepenu viltību palīdzību, lai tikai atbrīvotos no viņiem. Un te nu īpašas pūles nemaz nebūtu vajadzīgas; atbrīvoties no īstiem sludinātājiem un viņu vietā iegūt maldinātājus ir pavisam viegli. Bet es gan daudz labprātāk degtu ellē kopā ar nodevēju Jūdu nekā kļūtu vainīgs pie tā, ka draudze tiek izpostīta vai atstāta kāda maldinātāja ziņā. Jo pat Kristus nodevējam nenāksies ciest tādas mokas, kādas būs jācieš ikvienam, kas, šādi grēkodams, ļaus iet pazušanā tik daudzām dvēselēm.
Sv. Pāvils turpina savu pamācību, paskaidrodams, ko viņš sauc par nopietnu attieksmi pret savu dzīvi un gudru dzīvošanu; viņš saka: “.. izmantojiet laiku, jo šīs dienas ir ļaunas!” Nedomājiet, ka jums te gaidāmas labas dienas, nedz arī atlieciet to, kas jums jādara, uz labākiem laikiem; jo labāk jau nebūs – pasaulē velns arvien ir jums līdzās un viņš centīsies aizkavēt katru labu darbu, arvien vairāk stādamies jums ceļā. Tādēļ, jo ilgāk vilcināsieties, jo mazāk cerību, ka spēsiet darīt ko labu; ja tagad nokavēsit īsto laiku, vēlāk tik laba laika vairs nebūs. Tādēļ izmantojiet šo laiku – itin kā jūs to zagtu un sagrābtu, cik vien varat. Lai nekas cits jums nesagādā tādu prieku kā veicināt Dieva valstības nākšanu un kalpot, nesot labumu visiem kristiešiem – vienmēr un visur, kā vien spējat – vienalga, kādi šķēršļi stātos jums ceļā.
Arī Kristus saviem jūdiem Jņ. 12:36 saka: “Ticiet gaismai, kamēr jums ir gaisma, ka jūs topat par gaismas bērniem!” Tāpat arī Sv. Pāvils 2. Kor. 6:1‑2 citē pravieša Jesajas vārdus no Jes. 49:8: “Redzi, tagad ir vislabvēlīgākais laiks; redzi, tagad ir pestīšanas diena.” Tādēļ pielūkojiet – viņš saka –, “lai jūs Dieva žēlastību nebūtu velti saņēmuši”, tas ir, lai jūs nepalaistu garām savu pestīšanu, bet izmantotu to, kamēr varat, palīdzēdami vairot Dieva valstību – jūsu un citu cilvēku pestīšanas dēļ; un neatlieciet to uz vēlāku laiku, jo tad labvēlīgais laiks varētu nemanāmi paskriet garām. Tā Gal. 6:10 apustulis saka: “Tad nu, kamēr mums ir laiks, darīsim labu visiem..”. Itin kā viņš gribētu sacīt: palīdziet darīt labu, kamēr varat; jūs būsit pārsteigti, redzēdami, kā laiks izslīd jums caur pirkstiem. Tādēļ nepieviliet paši sevi un nedomājiet: ak, es jau vēl varēšu sākt darīt labu pēc viena, diviem vai trijiem gadiem. Tās ir nevērīgu cilvēku neizpratnes pilnās, negudrās domas; viņi palaiž garām savu pestīšanu, kad tā ir pieejama – pirms vēl paguvuši to pamanīt. Tie nedomā, kāds ir Dieva prāts, bet noliek to malā, līdz būs nokārtojuši savas lietas; un ik reizi viņi ir vilcinājušies pārāk ilgi.
Mūsu Kungs tagad pats ir pienācis pie tavām durvīm (tā ka tev Viņš pat nav jāmeklē) un sveicina tevi; tikai tev jāgrib Viņam pateikties. Bet, ja ļausi, lai Viņš paiet garām, tev nāksies dziedāt un žēloties tāpat, kā to dara līgava Salamana Augstajā Dziesmā 5:6: “Un, kad es beidzot atvēru durvis savam draugam, tad viņš bija aizgājis un nebija vairs redzams. (..) Tad es meklēju viņu, bet neatradu; es viņu saucu, bet viņš man neatbildēja.” Tu nedrīksti domāt, ka atradīsi Viņu, kad Viņš būs jau aizgājis – tas neizdosies pat tad, ja apskriesi visu pasauli. Bet tagad vari Viņu meklēt un atrast, jo Viņš ir šeit, – kā Jesaja (Jes. 55:6) saka: “Meklējiet To Kungu, kamēr Viņš atrodams, piesauciet Viņu, kamēr Viņš ir tuvu!” Ja nokavēsi un palaidīsi garām šo laiku, visa tava meklēšana būs veltīga. To arī es pats esmu pārbaudījis un pieredzējis, vairāk nekā divdesmit gadu dzīvodams mūka kārtā. Tolaik es meklēju Viņu, darīdams lielus darbus un mocīdams savu miesu ar gavēšanu, nomodu, dziedāšanu un lūgšanu; tā es tikai kaunpilnā veidā izniekoju laiku, tomēr savu Kungu neatradu – jo tuvāk es iedomājos Viņam piekļuvis, jo tālāk no Viņa biju aizgājis. Nē, Viņš neļauj sevi atrast šādā veidā; Kungs negrib, lai mēs Viņu atrodam – Viņš pirmais nāk pie mums un meklē mūs mūsu pašu mājās; ar savu skriešanu un pakaļdzīšanos mēs Viņu nepanāksim un nenoķersim.
Tādēļ pielūko, ka tu izmanto šo laiku, kamēr tas tev vēl ir; tas tev ir jāpieņem un uzmanīgi jāraugās, ko īsti Dievs no tevis prasa – jo Tas Kungs ir tuvu. Ja tu to gribi zināt, pievērsies savai ticībai un desmit baušļiem – tur atradīsi atbildi; pēc tam izvērtē savu dzīvi un ņem palīgā Mūsu Tēvs lūgšanu. Sāc ar sevi pašu, lūdz par sevi un par baznīcu, lai Dieva vārds it visur tiktu svētīts un arī tava dzīve ritētu pēc Viņa prāta. Ja tu to uzcītīgi darīsi, tad pratīsi gudri dzīvot, vairīties no grēka un darīt labu. Jo šāda uzmanība un izpratne nekad neļaus tev darīt ļaunu; Dieva vārds tev drīz vien pasacīs, ka tev pienākas svētīt Viņa vārdu, vairot Viņa valstību, nedarīt ciešanas, nedz pārestības tavam tuvākajam.
Redzi, to izsaka vārdi “izmantot šo laiku”, tas ir, izmantot to labi; jo šis ir īstais zelta gads, kad tiekam atbrīvoti no visām mokām, parādiem un vainas (ne tā, kā pāvests ar savu gaviļu gadu piekrāpis visu pasauli). Tad nu raudzīsimies, lai nepieviļam paši sevi ar maldīgām iedomām, ka šis laiks mums garām nepaies, – lai mums neklātos tā, kā klājās Israēla tautai, par ko runāts Psalmos 95:11 un Ebr. 4:3‑7 – tie savas neticības dēļ neiemantos Dieva mieru, jo nav gribējuši pieņemt šo laiku, kad Dievs veselus četrdesmit gadus deva tiem savu vārdu un brīnumus, ik dienas sauca un mudināja viņus uz grēknožēlu un ticību, taču tie tikai vēl vairāk kārdināja un sadusmoja Dievu. Tādēļ nu Viņš no jauna mudina un atkal nosaka jaunu dienu – “šodien, kad jūs Viņa balsi dzirdēsit, neapcietinait savas sirdis”. Vēl visas dienas tiek sauktas par “šodienu”– vēl Dievs ļauj mums dzirdēt Viņa balsi; Viņš kliedz un sauc, lai mēs nepalaistu garām šo laiku.
Mums pienāktos sacīt vissirsnīgāko pateicību Dievam par šādu žēlastību (kā arī šīs vēstules nobeigumā tiekam mudināti); Kungs nāk mums tik tuvu – mūsu namā, pie galda, gultā un visur, kur vien gribam, lai Viņš būtu ar mums, solīdams un sniegdams mums savu palīdzību un visu, ko vien varam no Viņa lūgt. Jā, mums pienāktos augstu novērtēt un godāt šo mīļo viesi, kamēr Viņš ir pie mums.
Kā jau sacīju – mums jālūdz, citādi diemžēl vācu zemēs tiks – un jau tagad tiek – nogulēts pārāk daudz šī dārgā laika. Jo nav iedomājams, nedz aptverams, kā būtu iespējams vēl desmit gadus saglabāt Evaņģēliju un pildīt sludināšanas amatu, ja pasaule tik briesmīgi trako; drīz vien var iestāties tāds pats aklums un maldi, kādos bijām līdz šim. Tā būs tikai trako bīskapu, firstu un mūsu pašu vaina – mēs neesam ņēmuši vērā Dieva vārdu. Tādēļ man diemžēl pašam pret savu gribu jākļūst par pravieti vācu zemē; un īstenībā ne jau es, bet mana un tava Mūsu Tēvs lūgšana ir tā, ar kuras starpniecību mūsu Kungs mums sacīs: jūs esat atstājuši neievērotu manu vārdu, neesat gribējuši to paciest, bet vajājuši un centušies iznīdēt ar bada palīdzību; tādēļ Es savukārt atņemšu jums dienišķo maizi, sūtīšu dārgus laikus, karu un slepkavības, līdz tiksit pilnīgi iznīcināti; jo to jūs paši esat gribējuši. Un, kad jūs beidzot kliegsiet un sauksiet pēc grēku piedošanas un glābšanas no visām šīm nelaimēm, – Es jūs uzklausīšu tā, kā jūs uzklausījāt manu vārdu, jā, manus saucienus un kliedzienus; es jūs atstāšu nelaimē – tāpat kā jūs atstājāt bez ievērības manu vārdu.
Daudzi vienkārši negrib padomāt par to, cik brīnišķīgi un bagātīgi Viņš sniedz mums savu žēlastību, tā ka nu mums ir īsta paradīze, jā, visa debesu valstība – ja vien mēs paši to gribētu atzīt un iepazīt. Un, ja mēs to visu tik apkaunojošā veidā, ar tādu nepateicību nonicinām, itin kā vēl nepietiktu ar mūsu nepaklausību un desmit baušļu pārkāpumiem un mēs drīkstētu mīdīt kājām Dieva žēlastību un žēlsirdību, kas mums tiek sniegta Evaņģēlijā, – vai gan kāds brīnums, ka Dievs ļauj mums piedzīvot Viņa dusmas? Ko tad citu Viņš varētu darīt (kā saka šīsdienas Evaņģēlijs, piedraudēdams visiem, kas vajā un nicina Dieva Dēlu un Viņa kalpus, kuri ielūdz mūs uz kāzu svinībām)? Viņam nākas sūtīt savus karapulkus, lai tie reizi par visām reizēm iznīcinātu šos slepkavas. Tā tas – par biedinošu piemēru visai pasaulei – noticis ar Jeruzalemi un visu jūdu tautu, kas nemitējās grēkot pret visiem Dieva baušļiem, turklāt vēl, kad Dievs tai sniedza un lika pasludināt savu žēlastību un grēku piedošanu, šī tauta nometa zemē un samīdīja arī to. Vai gan mūsu Kungam nav jāatriebjas, kad Viņa dārgās asinis tiek tā zaimotas un apkaunotas?
Jā, visus šos briesmīgos grēkus vēl papildina zaimošana – tiek kliegts un apgalvots, ka Dieva dusmas un sods nākot Evaņģēlija jeb – kā tagad mēdz sacīt – jaunās mācības dēļ. Gluži kā jūdi vēl šodien uzskata, ka viņi visā pasaulē tiek vajāti tikai mūsu, kristiešu, vainas dēļ; tie savās lūgšanās vēršas pret mums – dienu un nakti ar tādiem zaimiem un lāstiem, ko mēs pat nespējam izteikt. Bet jūdu tautu taču ir izpostījuši un izklīdinājuši pagāni, Romas ķeizari, nevis mēs. Un kam gan viņiem jāpateicas par notikušo, ja ne sev pašiem – viņi nav varējuši paciest Kristu, kas būtu tiem palīdzējis un atnesis vispilnīgāko Dieva žēlastību! Viņi nav gribējuši saņemt to, ko Dievs viņiem devis, apsolīdams visu labo; tādēļ tiem nācās zaudēt pat Dieva doto dienišķo maizi (atskaitot vienīgi to, ko viņi pret Dieva gribu pamanās izraut un izkrāpt ar grēcīgu darbu un augļošanas palīdzību), tāpat arī valsti, priesterību, kanceli, grēku piedošanu, pestīšanu un mūžīgi palikt Dieva dusmu un lāsta varā. Tāds sods neizbēgami piemeklē negudros un nesaprātīgos, kas negrib ievērot laiku, kad Dievs nāk pie viņiem.
Šis biedinošais piemērs vēl ir mūsu acu priekšā, tomēr mēs to atstājam bez ievērības un ejam to pašu ceļu, un darām tāpat kā jūdi – ne vien parādām nepaklausību Dieva gribai, bet arī nicinām Viņa žēlastību, pēc kuras mums vajadzētu ar vislielāko nopietnību un nopūtām lūgt, tāpat arī pašiem visos iespējamos veidos palīdzēt, lai arī pēc mums mūsu bērniem būtu pieejama šķīsta Kristība, sludināšana, Sakraments utt. Tādēļ galu galā ar mums notiks tas pats, kas piemeklējis jūdus un visus nepateicīgos un Dieva nicinātājus.
Tādēļ tas, kurš vēl grib saņemt padomu un palīdzību, lai uzklausa Sv. Pāvilu – lai vēl izmanto šo laiku un nenoguļ īsto, bagāto zelta gadu[3], – kā Kristus nopietni brīdina līdzībā par piecām ģeķīgajām jaunavām, Mt. 25:10‑11. Arī viņas būtu varējušas nopirkt eļļu savlaicīgi, pirms līgavaiņa atnākšanas; bet, tā kā viņas to nebija izdarījušas, tad, ierazdamās pārāk vēlu, tās nokavēja gan tirgu, gan kāzu svinības.
Līdzīgus stāstus dzejnieki un gudrie sacerējuši par sienāžiem un circeņiem: iestājoties ziemai, kad pietrūcis ēdamā, tie nākuši pie skudrām un lūguši dalīties ar tiem savos krājumos; bet skudras jautājušas: ko tad jūs darījāt vasarā, kādēļ paši neko sev neiekrājāt? Tie atbildējuši: mēs dziedājām. Un nu viņiem jādzird atbilde: ja jau visu vasaru dziedājāt, tad ziemā jums vajadzēs padancot. Tāda ir atbilde, ko nākas dzirdēt ģeķiem, kuri negrib kļūt gudri, nedz mācīties saprast, kāds ir Dieva prāts. Bargas un briesmīgas Dieva dusmas nāk pār tiem, kas Viņu noraidījuši ar tik nekaunīgu izsmieklu un zobošanos, – kā Salamana Pamācībās 1:24‑26 lasām: “Kad es nu saucu un jūs kavējaties uzklausīt mani, kad es izstiepju tagad savu roku un neviens neliekas par to ne zinis un kad jūs nicināt manus padomus un nebēdājat par manu pārmācību, tad es smiešos par jums.., ja jums pienāks tas, no kā jūs bīstaties..”.
Te nu kāds varētu jautāt: kādēļ Sv. Pāvils, sacīdams, ka ir jāizmanto laiks, vēl piebilst: “.. jo šīs dienas ir ļaunas”? Ja jau mums jāizmanto šis laiks kā īstais zelta gads, kā tad var teikt, ka šīs dienas ir ļaunas?
Jāteic, šis laiks tiešām ir labs, jo tajā atskan Evaņģēlijs, kas nu tiek uzcītīgi sludināts un uzklausīts; taču tieši šajā laikā pasaule ir apgrēcības, iedomības, dažādu sliktu piemēru pārpilna; arī mūsos ir daudz šādu lietu. Kristiešiem arvien nākas cīnīties pret velnu, kas tīko mūs sagrābt, tāpat arī pret miesu, kura velk mūs lejup un vilina projām no Dieva prāta izpratnes un ievērošanas; ja necīnīsimies, tad drīz vien kļūdīsimies un cietīsim zaudējumu – pat šajos laikos, kad dzirdam Evaņģēliju. Jo velns visbriesmīgāk trako un dīda ļaudis tieši tādēļ, lai samulsinātu pasauli, radīdams šķelšanos, – lai arī tos, kuri uzklausa Evaņģēliju, aizrautu līdzi, projām no skaidrās mācības un ticības. Arī mēs paši vēl dzīvojam miesā un asinīs, kas arvien grib būt drošībā un nevēlas sekot, nedz paklausīt Garam, būdamas slinkas un nolaidīgas pret Dieva vārdu un lūgšanu. Tāpat arī laicīgajā dzīvē un kārtās it visur sastopami šķēršļi un apgrēcība, kas viegli var novērst cilvēku no Evaņģēlija, nomākt Evaņģēlija sludināšanu un izpostīt baznīcu.
Tādēļ nevienam neklājas domāt, ka viņš uz šīs zemes piedzīvos labus, mierīgus laikus. Jo, lai gan laiks pats par sevi ir labs un Dievs mums dod īstu sava vārda un savas žēlastības zelta gadu, tomēr velns ar saviem novirzieniem, ļauniem cilvēkiem un arī mūsu miesa ir tepat tuvumā; tie sabojā šo labo laiku, cik vien spēdami, vai arī padara to kristiešiem tik grūtu un smagu, ka viņiem nākas visiem spēkiem cīnīties, lai šādas apgrēcības un šķēršļu dēļ viņi netiktu aizrauti projām no tā, ko ir jau saņēmuši, bet spētu paturēt Dieva dotos dārgumus līdz galam. Tādēļ mums ir nopietns iemesls pareizi izmantot šo laiku un dzīvot kā gudriem un saprotošiem cilvēkiem, domājot par to, kā saskatīt Dieva gribu un sekot tai, kamēr mums ir laiks, kad varam to darīt; jo tagad mums ir Viņa vārds, žēlastība un Gars. Bet, tā kā velns un miesa cīnās pretī un velk mūs atpakaļ – tieši tādēļ Sv. Pāvils saka: esiet gudri un piesargieties, ka nesekojat velnam un savai miesai. Jo, ja nebūsit piesardzīgi, jūs arī nevarēsit aizbildināties, ka neesat šīs lietas zinājuši vai ka jums nav bijis laika un spēka cīnīties pretī. Redzi, tādas ir “ļaunās dienas”, tas ir, dienas, kas pilnas vilinājumu un pamudinājumu novērsties no Dieva vārda un paklausības Viņa gribai.
“Un neapreibinaities ar vīnu, no kā ceļas izlaidīga dzīve..”
Apustulis min dažus atsevišķus netikumus, kas palīdz nokavēt īsto laiku un palaist garām šo zelta gadu. Un īpaši šeit jāatzīmē skurbums, kas dara ļaudis pārdrošus, bezkaunīgus un mežonīgus, tā ka tie dzīvo pavisam izlaidīgu dzīvi. Šāda dzīve senlaikos bija gluži ierasta lieta Grieķijā, un tagad arī Vācijā ir ļaudis, kas grib tikai plītēt un būt pilnā dienu un nakti. Šādi ļaudis nespēj ar uzmanību, uzcītību un rūpību darīt to, kas atbilst Dieva gribai. Jo tādi pat laicīgās lietās nevar darboties uzcītīgi, nedz visu paveikt īstajā laikā, jā, viņi kļūst tik lopiski un cūcīgi, ka pazaudē kaunu, godu, tikumību un pat cilvēciskas domas, – to mēs diemžēl paši savām acīm redzam vēl labāk, nekā šeit iespējams paskaidrot.
Par Sv. Pāvila izteikto pamudinājumu runāt citam ar citu psalmos, himnās un garīgās dziesmās ir jau runāts cituviet, piektajā svētdienā pēc Atspīdēšanas, kad tiek lasīts šis pats vēstules teksts.
[1] – Tomass Mincers – radikālās reformācijas pārstāvis, Zemnieku kara vadonis. 1525. gadā sodīts ar nāvi.
[2] – Minsteres pravieši – galēji ekstrēma anabaptistu kustība, kas 1534. gadā Minsterē nodibināja savu republiku.
[3] – Pāvesta izsludināti īpaši gadi, kad var saņemt grēku piedošanu.
Ieskaties