164. Ko tu par sevi apliecini pirmajā ticības loceklī?


Uz redzamā robežas – sātaniskie kulti

« Lasīt sākumu | Iepriekšējā daļa »

SĀTANISKIE KULTI

Kas ir kults? Saskaņā ar skaidrojumu vārdnīcā, šo vārdu var lietot attiecībā uz jebkuru reliģisku grupu. Taču parasti vārdu “kults” lieto, lai apzīmētu grupējumu, kas ir atdalījies no galvenās reliģiskās grupas. Sātaniskie kulti ir grupas, kas nošķīrušās no iepriekšējā nodaļā apskatītajām galvenajām grupām. Grupas, ko nodibināja Kraulijs, la Vejs un citi, ir radījušas daudzus modernus sātaniskus kultus (daži ir drīzāk vietēja mēroga, nevis valstiskas nozīmes). Lai gan šīs grupas nav minētas telefonu grāmatā, tās darbojas atklāti un brīvi, jo to pamataktivitātes aizsargā ASV konstitūcija.

Šīs grupas pielūdz velnu un izpilda dažādus rituālus, kas kristiešiem šķiet tikai īpatnēji un atbaidoši. Tomēr pierādījumi liecina, ka sātanisko kultu ceremonijas ietver arī dzīvnieku upurēšanu, demolēšanu, ļaunprātīgu dedzināšanu un kapu apgānīšanu.

Kādā “ABC News” izlaidumā “20/20”, kas izgāja ēterā 1986.gada 16.maijā, tika uzskaitīti seši sātaniskas aktivitātes pierādījumi – saistība ar nāvi, īpašas sātaniskās atribūtikas izmantošana, nolaupīšana, seksuāla vardarbība, kanibālisms un kremācija. Tas arī izskaidro, kā gudri cilvēki, kalpojot ļoti gudram velnam, tik lieliski noslēpj savas pēdas!

Ziņu izlaidumi, kas norāda uz sātaniskām aktivitātēm, iekļauj aprakstus gan par sātanisma sagrautām dzīvēm, gan par niekošanos ar okultismu. Vai šie gadījumi ir atsevišķi un savstarpēji nesaistīti? Tā kā šīs kulta grupas nav īpaši publiskas, par tām ir maz kas zināms. To darbības bieži netiek izmeklētas līdz brīdim, kad tās kļūst nelikumīgas un bīstamas.

Sātanisko kultu noziedzīgās aktivitātes šķiet savstarpēji nesaistītas, taču var arī izrādīties savādāk. Tādēļ likumsargājošās iestādes dalās informācijā, lai atklātu iespējamu shēmu sātanisko noziegumu virknē, kas sekmētu nelikumīgu kultu darbību tiesāšanu. Tādas grupas kā “Kulta noziegumu izmeklēšanas tīkls” (“Cult Crime Impact Network”) Aidaho štatā, “Bothered about Dungeons and Dragons” Virdžīnijas štatā, un “Parents’ Music Resource Center”, arī Virdžīnijas štatā, vāc un izplata informāciju, kas domāta vecākiem un policijas darbiniekiem, kuriem rūp kultu darbības noziedzīgais raksturs.

Kādā 1988. gada žurnāla rakstā Dr. Rolands Samits (Roland Summit), psihiatrijas docents un ārsts Kauntiharboras Kalifornijas universitātes Medicīnas centrā Losandželosā, sacīja: “Iespējams, pat vēl šodien ikviens, kas sapulcē vienkopus grupu cilvēku, lai nopietni apspriestu rituālas [seksuālas] vardarbības varbūtību, riskē tikt uztverts par banālu.” Viņš apspriedās ar speciālu komisiju, kas izmeklēja saistību starp sātanismu un ļaunprātīgu bērnu izmantošanu. Šī komisija secināja, ka šīs tēmas nozīmīgums “tiek pastāvīgi apšaubīts, saucot to par pārspīlējumu, lai tikai nebūtu jānodarbojas ar briesmīgām, nomācošām lietām” (The Daily Breeze, Los Angeles, 1988.gada 1.marts).

Samits uzstājās kā liecinieks tiesā, kurā bērnudārza audzinātāji Beikersfīldā, Kalifornijas štatā, tika apsūdzēti noziedzīgā seksuālā vardarbībā pret bērniem. Lai gan daudzi lietas materiāli norādīja uz organizētām rituālām izdarībām, šī ideja tika atmesta. Neilgi pēc tam Dr. Samits sāka saņemt izmisīgus telefona zvanus no cilvēkiem visā valstī. Šie ziņojumi, ļoti līdzīgi viens otram, stāstīja par bērniem, kas bija seksuāli izmantoti rituālu ietvaros. Šie gadījumi bieži bija risinājušies bērnudārzos, un tajos piedalījās cilvēki, kuru apģērbs, simboli un rotaslietas norādīja uz piederību kādai reliģiskai kopienai. Diemžēl bērni bieži vien nevarēja nosaukt vārdus, datumus un vietu nosaukumus. Taču līdz ar pierādījumu skaita straujo palielināšanos varas pārstāvji vairs nespēja tos turēt slepenībā. Bija pārāk daudz līdzīgu nostāstu par ļaunprātīgu izmantošanu rituālos, lai tos atstātu bez ievērības. Diemžēl gadījumos, kad cilvēki liecina par noziedzīgiem sātaniskiem rituāliem, policijai bieži vien neizdodas atrast ne upuri, ne noziedznieku. Par sātaniskām aktivitātēm aizdomās turētie bieži atbild diezgan dīvaini. Arestējot kādu klaidoni, pie viņa tika atrasts ādas maciņā paslēpts cilvēka kauls. Pratināšanas laikā viņš izteica šokējošu paziņojumu: “Man ir problēma. Es esmu kanibāls.” Taču nebija iespējams neko pierādīt.

SĀTANISKO KULTU SOCIOLOĢIJA

Dr. Edvards Dž. Mūdijs (Edward J. Moody) no 1965. līdz 1969. gadam pētīja sātaniskos kultus Kalifornijas štatā. Viņš dzirdēja baumas par kādu grupu, kas plāno svinēt Visu svēto dienas priekšvakaru kādā spoku apsēstā mājā Sanfrancisko. Viņa secinājumi ir vērā ņemami: “Tie, kas galu galā kļūst par sātanistiem, cenšas tikt galā ar ikdienas dzīves problēmām, ar šīszemes eksistences jautājumiem, nevis ar kādu pārpasaulīgu pēcnāves dzīvi” (“Urban Witches” grāmatā Conformity and Conflict: Readings in Cultural Anthropology, eds. James P. Spradley and David W. McCurdy [New York: Little, Brown and Company, 1971.], 288. lpp.; citēts Edward A. Tireyakian, ed., On the Margin of the Visible: Sociology, the Esoteric and the Occult [New York: John Wiley and Sons, 1974.]).

Dzīves sarežģījumiem pieaugot, cilvēki izvēlas dažādus veidus, kā tikt galā ar savām problēmām. Daudzi meklē atbildes pie pārdabiskajiem spēkiem. Interesanti, ka viņi izvairās no Dieva un vēršas pie sātana. Viņi saņem tūlītējas atbildes, kā arī zināmu miesīgo iegribu apmierināšanu. Salīdziniet to ar Sv. Pāvila teikto: “Jo, zinādami Dievu, viņi to nav turējuši godā kā Dievu un Viņam nav pateikušies, bet savos spriedumos krituši nīcības gūstā un savā siržu neprātā iegrimuši tumsā” (Rom.1:21). Dieva noliegšanas sekas nav patīkamas. Sv. Pāvils trīs reizes atgādina, ka Dievs viņus ir “nodevis” miesas iegribām (Rom.1:24, 26, 28). Būdami Dieva ienaidnieki, viņi tiks iemesti “uguns jūrā” (Atkl.20:15).

MODERNA SĀTANISKA GROTA

Vietēja mēroga sātaniskie kultie tiek saukti par “grotām”. To rituāli un ceremonijas nav nekas vairāk kā ņirgāšanās par Kristu. Turpmākais piemērs rāda, kāds, pēc Mūdija novērojumiem, varētu izskatīties tipisks rituāls: “Katru piektdienas vakaru īsi pirms pusnakts vīriešu un sieviešu grupa sapulcējas kādā mājā Sanfrancisko. Tur viņi augstā priestera vadībā, kas ir burvis vai mags, reizēm dēvēts par “sātanisma Melno Pāvestu”, studē un praktizē seno melnās maģijas mākslu. Tieši pusnaktī viņi veic sātaniskus rituālus, kas acīmredzot maz atšķiras no senās Eiropas sātanistu un raganu rituāliem, kuru sākums rodams VII gadsimtā. Melno sveču trīsuļojošajā gaismā stāvi garos tērpos ar kapucēm pie tradicionālā sātaniskā altāra izpilda rituālus ap tur guļošo kailo raganu, kas ir jauna un skaista. Viņi piesauc mistiskos tumsas spēkus, lai tie izpildītu viņu norādījumus. Zem ragainā dieva Bafometa attēla viņi nododas miesīgām un jutekliskām baudām, par kurām viņu priekšgājēji savā laikā izpelnījās mocības un nāvi no agrīno kristīgo censoņu rokām” (Conformity and Conflict, 280. lpp.).

Ne visi sātanisti ir raganas un burvji, taču vairums nodarbojas ar melno maģiju. Viņu darbošanās iekļauj gan mācīšanos, gan pielūgšanu. Rituāli rada pielūgsmes izjūtu. Altāris ar kailo sievieti simbolizē viņu primāro mērķi – apmierināt visas fiziskās iegribas.

Daudziem sātaniskiem kultiem ir mistiski nosaukumi, piemēram “Baltā tempļa brālība”, “Septiņu staru klosteris” un “Mirdzošā skola”. Sātaniskie kulti dod miglainus solījumus par personīgās bagātības un veiksmes vairošanos. Vairumam jaunpienācēju ir jāpiedalās kādā uzņemšanas ceremonijā, jāsamaksā biedranauda un jāpiedzīvo kāda nekaitīga maģiska darbība. Šis dūmu aizsegs apslēpj īsto ļaunumu līdz brīdim, kad jaunpienācēji ir uzķērušies uz āķa.

Mūdijs saistījās ar sātaniskajiem kultiem kā novērotājs, taču drīz vien kļuva par labprātīgu dalībnieku. Viņš apbrīnoja šo sātanistu patiesumu: “Viņi cieši ticēja tam, ko darīja!” Tajā pašā laikā viņi vēlējās paturēt savu darbību slepenībā, lai novērstu izsmieklu, nopēlumu un pat apsūdzību. Lai gan savas dīvainās izturēšanās dēļ viņi jutās izolēti, viņi tomēr turpināja savu darbošanos, jo sātanisms viņiem deva identitātes izjūtu un, domājams, arī zināmus problēmu risinājumus

KULTS “PROCESS”

“Pēdējās tiesas procesa baznīca”, kas ir pazīstama arī vienkārši kā “Process”, tika nodibināta 1963. gadā Londonā, Anglijā. Tās dibinātāji, precēts pāris Mūri, kuri vēlāk pieņēma vārdu de Grimstoni, bija kulta “Scientioloģijas baznīca” augstākas pakāpes locekļi. De Grimstoni savā kultā aktīvi iesaistīja bagātus cilvēkus, kuriem piederēja vara. Iesākumā kults atzina divus dievus – Luciferu un Jehovu, bet vēlāk tiem pievienojās vēl viens – sātans. “Process” sludināja, ka caur mīlestību Kristus un sātans izbeigs savu naidu un noslēgs mieru. Jēzus taču bija teicis: “Mīliet savus ienaidniekus”, un Viņa ienaidnieks bija sātans.

De Grimstons rakstīja: “Ja kāds jautā: “Kas ir Process?”, atbildiet viņam: “Tas ir gals, cilvēku pasaules gals. Tas ir gala virzītājspēks, gala līdzeklis un gala neizmērojamā vara”” (citēts Carl A. Raschke, Painted Black [New York: Harpers & Row, 1990.], 112. lpp.).

Ārēji šie vārdi nešķiet kaitīgi, lai gan tie izklausās dīvaini, taču “Procesam” šie vārdi nozīmē to, ka kulta dalībnieki var un viņiem vajadzētu pasteidzināt garīgo tuvināšanos starp tīru mīlestību no debesīm un tīru ļaunumu no elles. Tādēļ “Procesa” locekļi ticēja, ka ar slepkavošanas, slaktiņu un seksuālu izvirtību palīdzību viņi tuvina pasaules galu. No tā arī radies nosaukums “Pēdējās tiesas procesa baznīca”. 1974. gadā grupa sadalījās, un uz tās bāzes izveidojās vairākas citas grupas.

Savā grāmatā The Ultimate Evil izmeklēšanas reportieris Morijs Terijs apkopoja pārsteidzošu informāciju. Pēc Terija domām, Savienotās Valstis caurauž labi organizēts sātanisko kultu tīkls. Pamatīgas izpētes rezultātā Terijs secināja, ka gan Čārlzs Mensons Kalifornijas štatā, gan slavenais Deivids Berkovits/slepkava “Sema dēls” Ņujorkā piederēja vienam un tam pašam valsts mēroga sātanisko kultu tīklam, kam bija saistība ar “Procesu”.

Pēc “Procesa baznīcas” pamešanas Čārlza Mensona “ģimene” Rietumu krastā sastāvēja no “Čārlija” (vai “Kristus”, kā viņš sevi reizēm dēvēja) un kāda duča jaunu sieviešu, kuras pēc kārtas viņu pielūdza un gulēja ar viņu. Viņus apsūdzēja par deviņām slepkavībām, kas tika izdarītas 1969.gada 9. un 10.aprīlī. Mensons apgalvoja, ka viņš ir nosūtīts uz zemes, lai radītu “juku jukas”, kas paātrinātu pēdējās tiesas dienu un līdz ar to Kristus atnākšanu. Cietumā Mensons bija atklāts pret policistiem un žurnālistiem līdz brīdim, kad viņu apmeklēja dažas pie “Procesa” piederošas personas. Pēc šī apmeklējuma Mensons kļuva savādi kluss.

Pēc vairākiem gadiem Deivids Berkovits, pazīstams arī kā “Sema dēls”, tika notiesāts par kādu duci slepkavību Ņujorkā. (Viņš apgalvoja, ka kāds suns viņam ir pavēlējis nogalināt. Suns piederēja kādam Semam, no tā arī radusies iesauka “Sema dēls”.) Berkovits ņirgājās par policiju, nosūtot policijai un sabiedrībā pazīstamiem cilvēkiem zīmītes. Savu vārdu viņš parakstīja neparastā, taču atpazīstamā ģeometriskā formā. Slepkavības dīvainā kārtā sakrita ar noteiktiem datumiem, kas vēlāk izrādījās nozīmīgi sātanistiem. Viens šāds datums bija Visu svēto dienas priekšvakars, 31.oktobris. Cits datums, 30.aprīlis, kopš viduslaikiem ir pazīstams kā Valpurģu nakts, kas gadsimtu gaitā tiek svinēta kā “raganu nakts”. Apcietinājumā Berkovits atzinās, ka pieder kādai sātaniskai grupai, kas sastāv no vairāk nekā 20 locekļiem un kas ir cieši saistīta ar “Procesu”.

VUDŪ KULTI?

Vārds “vudū” iztēlē uzbur visdziļākos Āfrikas vai Dienvidamerikas džungļus. Taču Sanfrancisko policiste Sendija Gelenta kļuva pazīstama visā valstī, kad kādas slepkavības izmeklēšanā izmantoja savas zināšanas par sātaniskiem noziegumiem. 1981. gadā viņa saņēma paziņojumu par neparastu slepkavību Goldengeitparkā, Sanfrancisko. Upuri bija grūti identificēt, jo līķim trūka galvas. Pie līķa atrada arī citus neierastus lietiskos pierādījumus, ieskaitot vistas galvu, kas bija atstāta cilvēka galvas vietā. Savu pētījumu rezultātā Gelenta secināja, ka noziegums bijis vudū rituāls, kas pazīstams kā “santerija”. Viņa paredzēja, kas notiks nākamajās 42 dienās. “Viņi tiešām domāja, ka esam jukuši,” Gelenta atceras. “Neviens tam neticēja, līdz četrdesmit otrās dienas naktī izmeklētājs saņēma zvanu.” Kāds bija mēģinājis savienot galvu ar ķermeni, kas joprojām atradās apgabala morgā, gaidot identifikāciju. Lai gan šis noziegums netika atklāts, Gelentas pareģojuma patiesīgums cēla viņas kā sātanisko noziegumu ekspertes prestižu visā valstī (San Francisco magazine, 1987.gada augusts, 82. lpp.).

KĀDĒĻ SĀTANISMS?

Cilvēki saistās ar sātanismu cerībā atrisināt ikdienas problēmas. Iespējams, ka viņus nomāc īstas vai izdomātas problēmas, kurām nav iespējams rast risinājumu. Varbūt viņi smok zem morāles jūga, kas viņiem šķiet pārāk stingra. Iespējams, ka viņus kāds ir fiziski vai emocionāli sāpinājis. Lai kāds arī būtu katra gadījuma iemesls, ikviens cilvēks meklē kaut kādu palīdzību.

Jēzus aicināja: “Nāciet šurp pie manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, es jūs gribu atvieglināt. Ņemiet uz sevi manu jūgu, mācaities no manis, jo es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs; tad jūs atradīsit atvieglojumu savām dvēselēm. Jo mans jūgs ir patīkams un mana nasta viegla” (Mt.11:28-30). Taču mēs, cilvēki, dažreiz nejūtam, ka nasta paliek vieglāka. Jēzus solījums pat var likties nepatiess, ja ņem vērā ciešanas visā pasaulē. Tādēļ daudzi vēlas saņemt ātrāku un vieglāku problēmu atrisinājumu – tieši tādu risinājumu piedāvā sātans.

Atcerieties kārdinājumus, kurus sātans piedāvāja Jēzum – maizi, varu un stāvokli sabiedrībā (Mt.4:1-11). Mums par laimi, Kristus redzēja cauri sātana vāji maskētajiem solījumiem un veiksmīgi izturēja sātana kārdināšanu. Ar Kristus vārdu sirdī un uz lūpām arī mēs varam stāties pretī sātanam, un viņš bēgs no mums (Jēk.4:7). Mēģiniet izprast, kādēļ Kristus dzīvoja zemes virsū: “Tamdēļ Dieva Dēls atnācis, lai Viņš iznīcinātu velna darbus” (1.Jņ.3:8). “Tā viņš atbruņojis visas pretvaras, tās atklāti kaunā likdams un Kristū uzvaru svinēdams pār viņām” (Kol.2:15).

Sātana stiprākais ierocis ir bailes, bet caur Jēzu mums nav, no kā baidīties. Baznīcas dziesmā “Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils” Mārtiņš Luters rakstīja: “Mūs tomēr sarga Dieva Gars, Tas elles varai pāri! Kas valda tumsībā, Gan kaist viņš niknumā, Bet ko mums padarīs? Dievs viņu nosodīs, Viens vārdiņš to spēj aizdzīt!” (Mārtīņš Luters Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils)

Viens mazs vārdiņš! Šis mazais vārdiņš ir Jēzus vārds. Lai gan domas par sātaniskiem kultiem var mūs izbiedēt, nekad nenovērsieties no Jēzus un Viņa krusta. Viņš izpirka Dieva piedošanu jums un samaksāja par jūsu mūžīgo dzīvi. Tad nu dzīvojiet Viņam!

Lasi turpinājumu »

Birkas:



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.