299. Ko nozīmē kristība Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā?


19. post Trinitatis svētdienā

Viņš kāpa laivā, pārcēlās un nāca Savā pilsētā. Un redzi, pie Viņa atnesa triekas ķertu cilvēku, tas gulēja gultā. Kad Jēzus viņu ticību redzēja, Viņš sacīja uz triekas ķerto: “Ņemies drošu prātu, dēls, tavi grēki tev piedoti.” Un redzi, daži no rakstu mācītājiem sacīja pie sevis: “Šis zaimo Dievu.” Un Jēzus, viņu domas redzēdams, sacīja: “Kāpēc jūs domājat ļaunu savās sirdīs? Kas ir vieglāk – vai sacīt: tev tavi grēki piedoti, – vai sacīt: celies un staigā? Bet lai jūs zinātu, ka Cilvēka Dēlam ir vara virs zemes grēkus piedot.” Viņš saka uz triekas ķerto: “Celies, ņem savu gultu un ej uz mājām.” Un tas cēlās un gāja uz mājām. Bet, kad ļaudis to redzēja, tie brīnījās un slavēja Dievu, kas tādu varu devis cilvēkiem. [Mt.9:1-8]

I

Šo Evaņģēlija vietu mēs, mani draugi Kristū, dzirdam katru gadu, tā ka es ceru – jūs to labi saprotat un zināt, kas mums tajā tiek pasacīts. Lai Dievs dod, ka šīs zināšanas izpaustos arī mūsu dzīvē! Jo biežāk gan Evaņģēlijs tiek uzklausīts tikai ar ausīm – mēs to gan zinām, tomēr nedzīvojam saskaņā ar Evaņģēlija mācību, kaut arī tai vajadzētu vairāk ietekmēt mūsu dzīvi, nevis tikai vārdus. Bet ko lai mēs darām? Mēs nevaram neko vairāk kā vien sludināt – ir jāsludina un jāmāca, līdz Dievs reiz nāks un dos savu žēlastību, lai vārdu kļūtu mazāk, savukārt dzīve pilnveidotos. Pirmā lieta, kas mums šeit tiek rādīta, ir Evaņģēlijs, proti, ka mūsu Kungs saka:

“Ņemies drošu prātu, dēls, tavi grēki tev piedoti.”

Šie vārdi īsi atklāj mums to, kas ir Kristus valstība, proti, tā ir valstība, kurā atskan laipnā balss, kas saka šos mātišķos un tēvišķos vārdus: “Tavi grēki tev piedoti.” Attiecībā uz to, kā cilvēkam jāizturas pret Dievu, mums Kristus valstība jāuzlūko tieši tā un ne citādi. Un jūs, mīļie, labi zināt, ka pati svarīgākā lieta ir sniegt sirdsapziņām īstu mierinājumu un pamācību, – lai mēs zinātu, kādas ir mūsu attiecības ar Dievu un mūsu tuvāko. Tādēļ mums jāpaliek pie šiem vārdiem un jāiegaumē šis izteikums: “Ņemies drošu prātu, dēls, tavi grēki tev piedoti,” – un citi līdzīgi vārdi, kādu Evaņģēlijā ir pārpārēm.

Tas nozīmē, ka Kristus valstībā darbojas tikai mierinājums un grēku piedošana – ne tikai vārdos pasludināta, kas gan arī ir nepieciešams, bet arī darbos, kā to rāda šis piemērs. Jo Kristus ne tikai ļauj slimā cilvēka ausīm dzirdēt šos vārdus, bet arī piedod šī cilvēka grēkus un mierina viņu. Šī atziņa kristiešiem ir vajadzīga. Runāt un dzirdēt nav grūti, bet tad, kad jāsastopas ar pretestību, gaisma viegli apdziest un velnam izdodas mūs novērst no dzirdētās mācības. Tā arī šeit redzat, ka Rakstu mācītāji mēģina to iznīcināt. Es jau iepriekš bieži esmu sacījis un vienmēr saku, lai jūs esat piesardzīgi un mācāties labi pazīt Kristus valstības dabu un īpašības; jo mēs zinām, ka cilvēka prāts visās lietās tiecas atkrist no ticības un īstās atziņas, pievēršoties darbiem. Taču šeit jūs neredzat nekādus darbus, nekādus nopelnus; te nav nedz pavēles, nedz likuma, nedz arī vēl kā cita, bet vienīgi Kristus palīdzības, mierinājuma un žēlastības piedāvājums, vienīgi Kristus laipnā un draudzīgā izturēšanās pret triekas ķerto.

Tādēļ, lai Kristus valstība vairotos, Bauslībai ir jāpaliek malā un mums neklājas raudzīties uz darbiem. Jo Kristus žēlastības pasludinājums nav savienojams ar pamācību: steidzies šurpu vai turpu, nožēlo savus grēkus; ja gribi kļūt brīvs no grēkiem, tev jādara tā un tā. Nē, tavi grēki tiek piedoti no tīras žēlastības, bez kādiem darbiem un likumiem. Tādēļ ļaužu piespiešana ar Bauslības draudiem neiederas Kristus valstībā.

Bet mēs sadzirdam grēku piedošanas pasludinājumu tikai ar ausīm; mēs to sakām, bet tas mums paliek tikai uz mēles, nesasniedzot sirds dziļumus; jo grēks arvien gulstas uz mūsu pleciem kā smaga nasta – tas ir mums cieši pieķēries, kā Sv. Pāvils saka Rom.7:18–19, Ebr.12:1; bet nāvē mēs to visu pieredzēsim. Te jāpiemin mūsu jūsmotāji, kas ļoti lepojas ar Svēto Garu un apgalvo, ka izdarīs visu labāk par citiem. Daži no tiem arī nāk, lai klausītos, ko mēs sludinām, bet viņi uzskata, ka nepietiek sludināt tikai ticību un mīlestību. “Jā,” viņi saka, “tev jāsludina vēl kas labāks un jāpievēršas augstākām lietām!” Bet cik augstu tad man būtu jātiek? – “Tev jāsaplēš gleznas, tev jānonāvē bezdievji!” – tādus un līdzīgus darbus viņi mums iesaka darīt. Šī nekrietnība tagad izplatās visās vietās, kur Evaņģēlijs tik tikko ir sācis iesakņoties. Velna sētā nezāle dīgst arī mūsu vidū, – kā jau daudzkārt esmu jūs brīdinājis. Pielūkojiet, ka paliekat pie veselīgās atziņas, pie šķīstās Kristus mācības, jo jūs itin viegli varat pazaudēt savu atziņu un gaismu.

Tā nu, mīļie draugi, es jums saku un jūs lūdzu – nepārvērtējiet šādus ļaudis, kuri jums iesaka darīt darbus, – lai kādos vārdos tie tiktu saukti un pat tad, ja tiktu runāts par mirušo uzmodināšanu, ko viņi tomēr vēl nekad nav darījuši. Lai jūs nemaldina tas, ka viņi saka: “Mozus taču šos darbus ir pavēlējis darīt, un tie tev patiesi ir jādara – kā tad citādi varēsi saukt sevi par kristieti?” Te nu jūs īsti labi varat redzēt, kurš gars nāk no Dieva, kurš – ne. Ja tu man iesaki kādu darbu, tad tas nav Svētais Gars, kas runā ar tavu muti; jo Svētais Gars vispirms sniedz man Kristus žēlastību, nevis mudina darīt darbus. Jo Kristus saka: “Tev tavi grēki piedoti, ņemies drošu prātu!” – un citus līdzīgus vārdus. Kristus nekad nemāca vispirms darīt darbus, bet nes tevi augšup, pie Dieva, teikdams laipnus vārdus un sniegdams savu žēlastību; un tik drīz Viņš tev nekādus darbus nesāk rādīt; bet vēlāk atradīsi pietiekami daudz darbu, kas būs darāmi tava tuvākā labā.

Turpretī jūsmotāji uzreiz ķeras pie darbiem. Tie grib sekot kādam augstākam garam un vispirms pievērš uzmanību tam; savukārt ticību un mīlestību viņi atstāj bez ievērības. Svētais Gars tā noteikti nerīkojas. Kristus vispirms pievēršas cilvēka sirdsapziņai. Kad tā Dieva priekšā ticībā kļuvusi taisna un godīga, tad Kristus norāda uz darbiem, kuri cilvēkam jādara tuvākā labā. Taču ticība tiek izcelta un likta pirmajā vietā, savukārt darbi var tikai sekot ticībai. To viņi nespēj saprast. To visu es vēl varētu paciest, ja tikai viņi vismaz atstātu darbus neaptraipītus; jo viņi darbiem vēl piešķir īpašu godu un slavu. Es vēl varētu neņemt vērā to, ka viņi plēš gleznas, pārkausē biķerus un zvanus, bet nevaru pieļaut, ka šādi jūsmotāji grib apgrūtināt to ļaužu sirdsapziņas, kuri gleznas neposta, – itin kā tur, kur nav šādu darbu, nevarētu būt ne Svētais Gars, ne ticība.

Es saku: ja arī būtu kāds darbs, ko Dievs šajā pašā brīdī pavēlētu darīt, es negribētu tik ļoti to uzsvērt un pazudināt tos, kuri tūliņ vēl neseko šādai pavēlei. Es censtos aizbildināt to, kurš varbūt vēl ir pārlieku vājš, lai arī viņš tomēr tiktu žēlastības valstībā. Mums jāredz, ka jūsmotāju darbi ir vērsti uz Dievu, nevis tiek darīti tuvākā labā; tie pārvērš šos darbus par nepieciešamību un saka: “Ja tu to dari, tad esi kristietis, ja nedari, tad neesi.” Šāda slava seko viņu darbiem, un tie grib būt labāki nekā citi. Bet jums tagad ir īstā gaisma; tādēļ esiet uzmanīgi, pārbaudiet garus! Mēs negribam izlikties labāki par citiem, kā to dara šis gars, bet lepojamies ar to, ka dzirdam Kristus vārdus: “Ņemies drošu prātu, tavi grēki tev piedoti!” Es zinu, ka man ir žēlīgs Dievs, turpretī jūsmotāji to nezina. Tādēļ darīt un mācīt šādus darbus – tā ir tikai velnišķīga māžošanās; jo šajā lietā viņi melo Svētajam Garam, apsūdzēdami To un apgalvodami, ka tas, ko viņi dara, nāk no Svētā Gara. Un pat tad, ja tie būtu labi darbi, tomēr piespiešana un dzīšana ir jāpārtrauc, – nemaz jau nerunājot par to, cik neprātīgus darbus viņi māca.

Kristus valstībā ir tā, ka lepojamies tikai ar saņemto žēlastību. Visi darbi tiek darīti brīvprātīgi – nevienam nav mūs jāpiespiež tos darīt un mēs tos darām ne tādēļ, ka ar darbu palīdzību vēlētos kļūt par kristiešiem; nē, ar darbiem mēs nākam pie sava tuvākā. Tā mums būtu jāuzklausa šie Evaņģēlija vārdi, lai tie tiktu ierakstīti mūsu sirdīs, lai šo vārdu gaisma kā spožs lukturis spīdētu mūsos, ļaujot pareizi izvērtēt visas citas mācības. Kristus saka triekas ķertajam: “Tavi grēki tev piedoti.” Šādi vārdi cilvēkam jāsatver ar sirdi, – jo tā ir tīra žēlastība, kas nav saistīta ne ar kādiem darbiem, kuri tiktu uzspiesti sirdsapziņai. Tādēļ šos vārdus vari izmantot, lai stātos pretī viltus praviešiem.

Mēs esam sākuši dēstīt Dieva vārdu cilvēku sirdīs, un velns to nevar paciest. Viņš nesnauž – kāpuri un vaboles nāks bariem un mēģinās to iznīcināt. Taču tā tam jābūt – Kristus grib pārbaudīt savu vārdu un noskaidrot, vai mēs to esam satvēruši. Tādēļ paliksim uz pareizā ceļa, kas mūs ved uz Kristus valstību, – nepievērsīsimies darbiem, nedz likumu spaidiem, bet vienīgi Evaņģēlija vārdiem, kuri iedrošina mūsu sirdsapziņas: esi priecīgs, turi drošu prātu – tavi grēki tev piedoti!

Te tu redzi, cik plaša vai šaura ir Kristus valstība. Maz ir to, kuri īsti spēj saprast, ko nozīmē vārdi “Tavi grēki tev piedoti”. Vai gan tas, kurš ir Kristus valstībā, vairs domā par grēku? Vai šajā valstībā vairs ir kāds grēks? Kristus valstībā var nākt tikai tas, kura grēks ar Evaņģēlija palīdzību jau ir atklāts, – citādi viņam netiktu sacīti šie vārdi: “Tavi grēki tev piedoti”. Visi dzird Evaņģēliju, taču ne visiem tas iet pie sirds; jo daudzi neapzinās savu grēku. Bet Evaņģēlijs sludina, ka viss, kas mūsos atrodams, ir grēks. Tādēļ arī tas sniedz mierinājumu, apliecinot, ka grēku piedošana jau ir saņemta. Bet, lai es saņemtu piedošanu, man jābūt atzinušam savu grēku.

Grēku piedošana – tie ir tikai divi vārdi, bet tajos ietverta visa Kristus valstība. Grēkam mūsos ir jābūt, bet, ja tas ir, tad tas mums arī jāatzīst. Kad esmu atzinis savu grēku, man tiek sniegta piedošana un žēlastība; pirms nāk piedošana, manī ir tikai grēks. Tam jābūt man tik labi zināmam, lai es pats redzētu, ka viss, kas atrodams manī, ir viens vienīgs aklums; citādi es grēku piedošanu nesaņemtu. Grēku mums netrūkst – tikai mēs tos diemžēl neatzīstam. Jo tikai tad, kad esam grēku atzinuši, nāk piedošana. Taču tās ir divas ļoti atšķirīgas lietas, – kad Dievs piedod grēkus un kad cilvēki tos piedod cits citam. Cilvēks piedod otram grēkus tā, ka jau nākamajā dienā tos atkal piemin un sāk vainīgajam izteikt pārmetumus. Turpretī, kad Dievs piedod grēkus, tā ir daudz augstāka lieta; jo Dievs grēcinieku vairs nepazudina – visas Viņa dusmas ir rimušas, jā, Viņš vairs nepiemin cilvēka grēku, – kā Viņš pats saka Jes.43:25. Kad nu Dieva dusmas ir rimušas, Viņš atbrīvo mūs arī no elles, velna, nāves un visām nelaimēm, dusmības vietā sniegdams žēlastību, mierinājumu, pestīšanu un visu labo, kas ir Viņš pats.

Grēks ir īstā nelaime, turpretī piedošana – laime. Dievišķā Majestāte ir augsta un varena; un liels ir grēks, kuru Dievs piedod. Cik liels ir Viņš, tikpat liela ir Viņa piedošana. Taču tai jātiek iekšēji piedzīvotai, izjūtot, cik augsti un vareni ir piedošanas vārdi, – tad zināsi, ka vari uz tiem paļauties, jā, arī mirt par tiem. Taču maz ir cilvēku, kuri to saprot, tādēļ maz ir arī kristiešu.

Tāda ir Kristus valstība, un, kurš to šādi izprot, tas izprot pareizi. Šajā valstībā nav neviena darba, bet tikai mūsu nelaimes atziņa un visu Dieva dārgumu uzņemšana; te nav nekā cita kā vien mierinājums. Kristus valstībā bez mitas skan vārdi: “Esi priecīgs – lai tava sirdsapziņa nebīstas grēku dēļ! Kaut arī tu esi darījis maz laba, tomēr Es to visu gribu tev piedot.” Tā nu grēku piedošana nav mūsu nopelnītā alga, bet tikai un vienīgi Dieva dāvana. Tas ir Evaņģēlijs; te vajadzīga ticība, ar kuras palīdzību vari šos vārdus satvert un paturēt, lai tie nebūtu sacīti veltīgi; jo mums nav cita mierinājuma, ar kuru Dievs mums ļautu lepoties, kā vien tas, ka Viņš mums saka: “Esi priecīgs, turi drošu prātu, jo Es tev piedodu tavus grēkus! Lepojies ar manu piedošanu – te tev ir pamats lepoties un dižoties, bet nelepojies ar saviem darbiem!”

Darbu svētie to nespēj darīt; jo viņiem ir jālepojas ar darbiem, – kā jau tie paši ir teikuši: gods seko tikumam, gluži kā ēna cilvēkam. Ja lepojamies ar saviem darbiem – vienalga, vai tos būtu pavēlējuši darīt cilvēki vai Dievs –, šāda lepošanās ir tikai mēsli. Bet, ja lepojamies ar tiem darbiem, kurus Dievs paveic mūsos, tad darām pareizi, – kā Ps.118:16 sacīts: “Tā Kunga labā roka ir augstu pacelta, Tā Kunga labā roka dara varenus darbus!” Itin kā es sacītu: es gribu lepoties ar to, ka Dievs mani izglābis no nāves, elles un visām nelaimēm. Šāds lepnums darbu svētajiem nav pazīstams; kāds ir darbs, tāds arī lepnums. Tie dzen cilvēkus projām no vārda un pievērš tos darbiem, turpretī Svētais Gars mūs dzen projām no darbiem un ved pie vārda. Darbu svētie lepojas ar saviem darbiem, bet tie, kuriem ir Svētais Gars, iekšēji, savā sirdī lepojas ar Dievu – ar to, ka Viņš darījis šo savu darbu; tie turas un paliek pie Viņa žēlastības un nepiešķir paši saviem darbiem nekādu vērtību.

Redziet, kā šeit rīkojas Rakstu mācītāji. Izdzirdējuši Kristus vārdus, tie saka: “Šis zaimo Dievu.” Jo Evaņģēlija un īstā Dieva vārda daba ir tāda, ka tur, kur ļaudis patiesi tic, viņiem nākas no visām pusēm dzirdēt zaimus, kas vēršas pret šo vārdu, – visa pasaule tīko Dieva vārdu iznīcināt. Tā tas ir bijis jau apustuļu laikos, un tāpat tagad rīkojas mūsu neprātīgie firsti – tie grib, lai Dieva vārds tiktu pilnīgi nonāvēts, apslāpēts un iznīcināts līdz ar visiem, kuri to sludina un apliecina. Taču tās vēl ir gluži nenozīmīgas vajāšanas.

Otrās vajāšanas ir vēl daudz briesmīgākas. Tās rodas mūsu pašu vidū, – kā tas bijis arī apustuļu laikā, pašu apustuļu vidū. Tā arī tagad mūsu kungi, kuri līdz ar mums saņēmuši Evaņģēliju, grib tikt uzskatīti nevis par pāvesta sekotājiem, bet par kristiešiem – viņiem noteikti jāiespraucas kristiešu pulkā; un tie ir tik neprātīgi, ka, paļaudamies uz saviem darbiem, tomēr lepojas ar Evaņģēliju. Tādi ļaudis spēj saukt Svēto Garu par velnu, savukārt velnu – par skaistu, cēlu garu. Taču mums jāuzdrīkstas sacīt, ka viņu mācība nav pareiza; tad viņi savukārt teiks, ka nepareizi mācām mēs. Jo ļaunais gars nevar rimties, nesaņēmis godu un slavu. Taču mums ir savs Aizstāvis – mūsu Kungs, kas visu spēj vērst par labu.

Sv. Pāvils visus viltus mācītājus sauc par lepniem un augstprātīgiem. Jā, ņemdamies ar saviem mēsliem, viņi izturas lepni un pārgalvīgi; visās lietās viņi ir paši nelabojamākie ļaundari, kādi vien pasaulē atrodami. Ja tiem nākas atbildēt un pastāvēt, tad gan no viņiem neko nevar gaidīt. Paši savā lokā tie šķiet drosmīgi – viņi uzdrīkstas ķerties Dievam bārdā; bet, kad tiem jāaizstāv sava mācība, viņi ir pavisam bailīgi. Bet Svētais Gars paliek nelokāms un spēj izturēt triecienus – tas dara cilvēku stipru un drošsirdīgu, mierina biklo sirdsapziņu un saka: “Ņemies drošu prātu, tavi grēki tev piedoti.” Īstais Gars ir bijīgs, tas dara cilvēkus bijīgus Dieva priekšā – kristieši pakļaujas Dievam, tur Viņu godā un nav lepni; turpretī pret tirāniem Svētais Gars viņus dara tik drosmīgus, ka tie nebīstas ne tirānu, ne paša velna; te kristieši ir bezbailīgi un gatavi riskēt ar savu dzīvību; Dieva priekšā tie bīstas un dreb gluži kā apses lapa. Nelaime ir tā, ka mēs, daudzreiz dzirdēdami Rakstu vārdus, tos tomēr neaptveram; kad nu reiz mums jāsniedz atbilde, mēs stāvam kā valodu zaudējuši un neko nespējam pateikt; tā nu mums jādodas pie karātavām. Taču arī to mums nākas paciest – pasauli nespēsim mainīt. Mūsu mierinājums ir tas, ka mūsu mācībai ir stingrs pamats; mūsu mācība ir pareiza, bet viņu – nepareiza. Tādēļ viņi nekad nevar būt droši nekur citur kā vien savējo vidū – tur gan tie var lielīties, cik ilgi grib.

Bet Kristus valstība pastāv un pieaug tā, ka sirdsapziņas tiek mierinātas ar Dieva vārdu. Viss pārējais – visi darbi un likumi – ir vajadzīgs, lai mēs kalpotu savam tuvākajam. Jo man nav jāvelta Dievam nekādi darbi – Dieva priekšā man tikai jāatzīst mans grēks; tad iemantoju grēku piedošanu un esmu vienots ar Dievu. To visu manī paveic Svētais Gars. Bet tad šim darbam jāizpaužas arī ārēji, – kā tas notiek šeit, kur ļaudis nes triekas ķerto vīru pie mūsu Kunga. Šie cilvēki jau ir Kristus valstībā – vai rāda mums tos, kuri ir Kristus valstībā; jo, evaņģēlists saka, Kungs Kristus ir uzlūkojis viņu ticību. Ja tiem nebūtu bijis ticības, viņi nebūtu nesuši slimnieku pie Kristus. Ticība pastāv pirms darbiem, un darbi seko ticībai. Tādēļ šie cilvēki, paši jau būdami Kristus valstībā, dara šo darbu.

Uz šīs zemes cilvēks dzīvo ne tādēļ, ka viņam būtu vajadzīgi darbi un tie viņam nestu kādu labumu. Bet, ja tu dari kādu darbu, gribēdams ar to ko nopelnīt un saņemt no Dieva, tad esi jau atkritis no Kristus valstības. Bet, tā kā tu tici un turpini dzīvot, tev arī jāzina, ka tu dzīvo tādēļ, lai nestu slimos pie Kristus. Dievs negrib, lai kristietis dzīvotu pats sev, jā, nolādēta ir tāda dzīve, kuru cilvēks dzīvo pats sev. Dievs vēlas, lai visa cilvēka dzīve, kopš viņš kļuvis ticīgs, tiktu dzīvota citu cilvēku labā. Tā tas notiek ar šiem cilvēkiem, kuri nes slimnieku pie Kristus, – viņi vairs nedzīvo paši sev, bet viņu dzīve kalpo citiem; tie ar savu ticību panāk, ka arī slimais sāk ticēt. Jo sākumā šim cilvēkam nav bijis ticības, bet tad viņš ir dzirdējis Dieva vārdu, un Kristus viņā ielej ticību, modinādams to ar Evaņģēlija palīdzību. Tieši tā mūsu Kungs mēdz rīkoties – Viņš ielej cilvēkā ticību līdz ar vārdu.

Tā jātiek darītiem visiem darbiem – mums jāraugās tikai, vai tie ir noderīgi, lai kalpotu citiem cilvēkiem, vestu viņus pie īstas ticības un rādītu tiem ceļu pie Kristus. Ja es saplēšu gleznu, gribēdams parādīt, ka esmu kristietis, – tas ļaudīm nepalīdz; jo es arī neesmu viņiem sludinājis, kā atbrīvoties no grēkiem, bet esmu vēlējies tikai gūt ievērību. Šāda ievērība nespēj stiprināt sirdsapziņas – tā tikai pievērš man ļaužu acis. Nav liela māksla – postīt gleznas. Bet iepazīt Kristus valstību un rīkoties tā, lai tiktu palīdzēts man vai kādam citam cilvēkam, – to tu nepanāksi ar šādiem darbiem – kaut arī nopostītu veselas baznīcas –, bet gan ar to, ka uzklausīsi šos vārdus: “Ņemies drošu prātu, dēls, tavi grēki tev piedoti,” un vedīsi pie tiem arī citus cilvēkus.

Vārds ir jāmāca un jāskandina ļaužu vidū; man jāēd un jādzer, jāapģērbjas un jāizrotājas ne tādēļ, lai es dzīvotu, bet – lai sludinātu un mācītu vārdu. Tā nu, ja kristieša dzīve nav vērsta tikai uz Dieva vārdu, tad tā nav pareiza. Sirdsapziņai ir jāpalīdz tā, lai tas būtu saskaņā ar vārdu. Man jāpalīdz tuvākajam ar ēdienu un dzērienu, jādara viņa labā viss, ko spēju, lai nonāktu pie pašas galvenās lietas, proti, pie viņa sirdsapziņas stiprināšanas, – kā to dara ļaudis, par kuriem lasām šajā vietā, – tie palīdz slimajam atgūt veselību. Un, lai gan tas ir tikai miesīgs darbs, tomēr viņi ir šim cilvēkam palīdzējuši tā, ka arī viņa dvēselei ir palīdzēts. Tā es paēdinu izsalkušo, padzirdinu izslāpušo, apģērbju kailo utt. ne vien tādēļ, lai viņš būtu paēdis un padzēris, bet arī, lai es, šos darbus darīdams, rastu iespēju vest viņu pie Kristus. Šie darbi tiek darīti ārpus Kristus valstības, to cilvēku labā, kuri vēl nav nākuši šajā valstībā, lai arī viņus vestu turp.

Tā sludina Svētais Gars, kas dara arī daudz brīnumu, lai ļaudis atzītu Kristu un iemantotu sirdsapziņas prieku. Tāpat arī – to esmu iemācījies – man ir liels brīnums, ka mūsu priesteru un citu pāvesta sekotāju kārtas nav nekā vērtas. Viņiem nav bijis pamata mūs apvainot un teikt, ka mēs nedarot brīnumus. Kaut arī brīnumi vairs nešķiet tik spoži un mūsu sludinātāji nedara nekādas zīmes, tomēr gaisma un atziņa ir pareiza. Mēs sludinām Evaņģēliju, kas arī viņiem būtu jāuzklausa; un nav svarīgi, vai viņi to grib vai ne, – mēs to apliecinām patiesībā un visu ļaužu priekšā. Tā nu šeit aplūkota Kristus valstība un Evaņģēlijs, lai tu visu savu dzīvi – neatkarīgi no tā, vai esi sieva, bērns vai vīrs – vērstu uz to, lai būtu viens no tiem, kuri nes slimo pie Kristus un palīdz arī citiem.

II

Nu – ja laiks atļaus – mums mazliet jāaplūko arī jautājums par citu cilvēku ticību un par varu piedot grēkus. Es arī iepriekš esmu teicis: ir maldīgi domāt, ka, bērnus kristījot, būtu jāatsaucas uz baznīcas ticību, – itin kā citādi viņi tiktu kristīti pavisam bez ticības. Šie maldi tagad izplatās ar lielu spēku; jo velns nesnauž: tagad ir pierasts domāt, ka bērni netic. Pāvests līdz ar saviem ļaudīm ir uzskatījuši, ka bērniem pašiem nav ticības – ka viņi tiek likti kristīgās baznīcas klēpī un kristīti visas kristietības ticībā. Arī jaunie sludinātāji, tāpat kā pāvests, uzskata, ka bērniem nav ticības un ir jāgaida, līdz viņi kļūs pieauguši.

Mēs sakām, ka šī svešā ticība nepalīdz iemantot pestīšanu, kaut arī kristāmajam stāvētu klāt nevis viena, bet divas kristīgās baznīcas. Ir nepieciešams, lai pats bērns ticētu Kristum; jo es neesmu dzimis šī bērna vietā un arī nemiršu viņa vietā – viņam ir pašam sava dzimšana un nāve. Lai bērns dzīvotu un tiktu izglābts no nāves, arī viņam ir jātic Kristum. Bet mēs lūdzam par bērniem, kā arī par visiem neticīgajiem; mēs sludinām, lūdzam un strādājam, lai arī neticīgie un bērni nāktu pie Kristus un kļūtu ticīgi. Un tieši tādēļ mēs dzīvojam.

Tā arī ļaudīm, par kuriem lasām šajā vietā, ir bijusi ticība; bet triekas ķertajam vīram pašam tās nav bijis. Taču arī šim cilvēkam vajadzēja ticību iemantot, citādi visu pārējo ticība viņam nebūtu varējusi palīdzēt. Šie ļaudis savā ticībā lūdza, lai Dievs dod triekas ķertajam pašam savu ticību. Tā sveša ticība palīdz cilvēkam iemantot pašam savu ticību.

Jā, kāds varētu sacīt: “Kā gan lai zinām, vai bērni tic vai netic?” Un mēs taču nekad par otru cilvēku nezinām, vai viņš tic vai ne. Ja arī es, jau vecs būdams, tiktu kristīts un teiktu: “Es ticu!” – kā gan tu varētu zināt, vai es tiešām ticu vai ne? Kā tu to vari zināt? Un ko tad, ja es meloju? Neviens par otru cilvēku nevar zināt tādas lietas. Tās ir tikai viņa paša sirds domas, – ja tās ir patiesas, tad tā tiešām ir. Arī bērns nevar pastāvēt ar manu ticību – man pašam tik tikko pietiek ticības; un man šis bērns jāliek ne tikai kristietības klēpī, bet – Kristus vārdā, kas saka: “Laidiet bērniņus [pie manis] un neliedziet tiem pie manis nākt, jo tādiem pieder Debesu valstība.” (Mt.19:14; Lk.18:16) Man jāsaka tā: “Te es, Kungs Kristu, nesu Tev šo bērniņu, kuru Tu man esi pavēlējis nest pie Tevis.” Tā es savu darbu esmu paveicis, un Kristus paveiks savu. Bērns tiek kristīts nevis manā vai kristietības ticībā, bet mana un citu kristiešu ticība nes bērnu pie Kristus, lai viņš saņemtu pats savu ticību – lai arī bērniņš ticētu tā, kā es ticu, un tiktu uzturēts Dieva vārdā, kuru Kristus man devis. Tā bērns ir jākristī, – nedomājot, ka viņš pats netic, kā to iedomājas bohēmieši[1], teikdami, ka ticību viņš iemantos tad, kad būs jau pieaudzis. Tie saka bērnam Dieva vārdu un apliecina, ka viņa grēki ir piedoti, tomēr uzskata, ka bērns šiem vārdiem netic. Vai tad tas ir kas cits kā – nosaukt Dieva vārdu par meliem? Tā nu, visu apkopojot, varam sacīt: mana lūgšana gan var kādam palīdzēt pašam iemantot ticību, bet viņa vietā ticēt es nevaru.

III

Par varu piedot grēkus uz zemes

Farizeji labi zināja, ka grēku piedošana ir vienīgi Dieva darbs. Tādēļ tie uzskatīja Kristu par Dieva zaimotāju, kas, būdams cilvēks, grib piedot otram cilvēkam grēkus. Pirmkārt, padzīt grēku no cilvēka sirds un ieliet tajā žēlastību spēj vienīgi Dievs; otrkārt, pasludināt grēku piedošanu – to var darīt arī cilvēks cilvēkam. Bet Kristus šeit dara abas šīs lietas: Viņš dod Garu cilvēka sirdī, turklāt arī ārēji pasludina to ar savu vārdu. Šī piedošana ar vārdu ir publisks pasludinājums, kas vēsta par iekšēji notikušu piedošanu.

Šāda vara ir dota visiem kristiešiem. Jo, teikdami grēku piedošanas pasludinājumu, viņi slavē Kristu un saka vārdus “piedot grēkus”. To viņi var un drīkst sacīt, kad vien vēlas un kad tas ir vajadzīgs: “Redzi, cilvēk, Dievs tev sniedz savu žēlastību, piedod un atlaiž visus tavus grēkus, teikdams: “Ņemies drošu prātu, tavi grēki tev piedoti!” – tikai tici tam, tad noteikti būsi saņēmis piedošanu,” – ar tādiem vai līdzīgiem vārdiem mēs drīkstam teikt šo pasludinājumu. Šai balsij kristiešu vidū nemitīgi jāturpina skanēt līdz pat pastarajai dienai: tev tevi grēki piedoti, esi priecīgs un drošs! Šie vārdi arvien ir kristieša mutē, un viņš atklāti sludina grēku piedošanas vārdu. Tā nu ikvienam kristietim ir vara šādi piedot grēkus.

Tādēļ, ja es tev saku: “Tev tavi grēki piedoti,” – tu droši vari uzskatīt, ka to saka pats Dievs. Jā, kurš gan ko tādu varētu sacīt, ja pats Kristus nebūtu uzkāpis debesīs un licis šos vārdus manā mutē, teikdams, lai piedodam grēkus cits citam? Tā Jņ.20:22–23 Viņš saka: “Ņemiet Svēto Garu! Kam jūs grēkus piedosit, tiem tie būs piedoti, kam jūs tos paturēsit, tiem tie paliks.” Un citā vietā, Mt.18:19–20, Viņš saka: “Ja divi no jums virs zemes ir vienā prātā kaut kādas lietas dēļ, ko tie grib lūgt, tad mans Debesu Tēvs to tiem dos. Jo, kur divi vai trīs ir sapulcējušies manā vārdā, tur Es esmu viņu vidū.” To paveic Dieva vārds.

Ja nu uz zemes nebūtu neviena cilvēka, kurš piedotu grēkus, un visur būtu tikai likumi un darbi, cik gan lielā postā nonāktu nabaga biklās, nomāktās un izbiedētās sirdsapziņas! Bet nu, kad Dievs ikviena kristieša mutē ir licis piedošanas vārdus un katrs var droši sacīt otram: “Tev tavi grēki ir piedoti, lai kur tu būtu,” – ir iesācies īsts zelta gads. Ar to mums ir jālepojas, droši stājoties pretī grēkam; nu savam brālim, kas grimst grēka bailēs un postā, varu sacīt: “Esi priecīgs un drošs, mans brāli, tev tavi grēki ir piedoti; lai gan es nespēju tev dot Svēto Garu un ticību, tomēr varu pasludināt grēku piedošanu; ja tu tai tici, tad arī to saņem.” Kam Dievs sniedz šo dāvanu, tie Viņu slavē un cildina, – tāpat kā dara ļaudis, par kuriem šeit, Evaņģēlijā, lasām. Tā tu redzi, ko nozīmē tas, ka Dievs ir devis cilvēkiem varu piedot grēkus, vairot Kristus valstību, stiprināt un dziedināt sirdsapziņas; to mēs darām ar Dieva vārdu. Lai Dievs dod, ka mēs to arī pareizi saprastu.


[1] – Bohēmieši – Unitas Fratrum – brāļu kopība, kas tika dibināta Čehijā 1457. gadā. Tai pievienojās daļa valdensiešu, un tie sāka ordinēt paši savus mācītājus un izvēlējās bīskapu Matiju neatkarīgi no pāvesta. Ap 1500.gadu tās bija jau 300–400 draudzes. Luterāņiem tās atteicās pievienoties tādēļ, ka viņu uzskati par Sv.Vakarēdienu un taisnošanu tikai no ticības bija atšķirīgi.

Birkas: , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.