Sprediķis Septuagesima svētdienā

Noklausies šo e-publikāciju

Jo debesu valstība ir līdzīga namatēvam, kas rīta agrumā izgāja strādniekus derēt savā vīnadārzā. Un, saderējis strādniekus par vienu denāriju kā dienas algu, viņš nosūtīja tos savā vīnadārzā. Un viņš izgāja ap trešo stundu un redzēja vēl citus pie tirgus bez darba stāvam un sacīja tiem: noeita arī jūs vīnadārzā, es jums došu, kas nākas. Un tie nogāja. Atkal viņš izgāja ap sesto un devīto stundu un darīja tāpat. Bet, ap vienpadsmito stundu izgājis, viņš atrada vēl kādus stāvam un saka tiem: ko jūs visu dienu šeit stāvat bez darba? Tie viņam saka: neviens mūs nav derējis. – Viņš saka tiem: eita jūs arīdzan vīnadārzā, un, kas nākas, to jūs dabūsit. Bet, kad vakars metās, vīnadārza kungs saka savam uzraugam: pasauc strādniekus un izmaksā tiem algu, iesāc ar pēdējiem un beidz ar pirmajiem. Tad atnāca tie, kas bija derēti ap vienpadsmito stundu, un katrs dabūja pa denārijam. Un, kad pirmie atnāca, tie cerēja dabūt vairāk; bet arī viņi dabūja katrs pa denārijam. To saņēmuši, viņi kurnēja pret namatēvu un sacīja: šie pēdējie strādāja vienu vien stundu, un tu tos pielīdzināji mums, kas dienas nastu un karstumu esam cietuši. Bet viņš atbildēja un sacīja vienam no tiem: draugs, es tev nedaru netaisnību. Vai tu ar mani neesi saderējis par vienu denāriju? Ņem, kas tev pieder, un ej; bet šim pēdējam es gribu dot tikpat daudz kā tev. Vai tad man nav tiesības darīt ar savu mantu, kā es gribu? Jeb vai tava acs ir skaudīga, ka es esmu labs? Tā pēdējie būs pirmie un pirmie pēdējie. Jo daudz ir aicinātu, bet maz izredzētu. [Mt.20:1-16]

Šo Evaņģēliju daži tēvi ir attiecinājuši uz visiem sludinātājiem no pasaules iesākuma līdz pat tās galam, tā ka pirmā stunda ir Ādama laiks, trešā – Noas laiks, sestā – Ābrahāma, devītā – Mozus, bet vienpadsmitā – Kristus un apustuļu laiks. Šādas pļāpas ir tikušas stāstītas ilgāku laiku, jo nav bijis nekā cita, labāka, ko varētu sludināt. Tas gan nebūtu īsti atbilstošs skaidrojums, ka denārijs varētu būt mūžīgā dzīvība, ar ko pirmajiem, tas ir, Ābrahāmam un pirmajiem svētajiem patriarhiem, nav pieticis; tad iznāktu, ka debesu valstībā šādi svēti cilvēki kurnēs, turklāt namatēvs tos norās un uzskatīs par pēdējiem, tas ir, par nolādētiem.

Tādēļ mums jāatsakās no šādām pasakām un jāpaliek pie vienkāršās Kristus mācības un domas, ko Viņš mums grib pateikt ar šo līdzību. Kristus rāda, kā notiks debesu valstībā, tas ir, kristiešu vidū uz zemes. Te Dievs rīkojas un tiesā pavisam negaidīti un pārsteidzoši, proti: Viņš dara pirmos par pēdējiem un pēdējiem liek būt pirmajiem. Tas viss sacīts, lai darītu pazemīgus tos, kuri kaut kas ir – lai viņi nepaļautos ne uz ko citu kā vien uz Dieva žēlastību un žēlsirdību; savukārt tiem, kuri paši nav gluži nekas, nav jāzaudē cerības, bet, tāpat kā pirmajiem, jāpaļaujas uz Dieva žēlastību.

Tādēļ šo līdzību nav nepieciešams aplūkot visos sīkumos, bet ir svarīgi pievērst uzmanību pašai galvenajai lietai, proti, tam, ko Kristus ar šo stāstu gribējis pateikt: nav jāpievērš uzmanība tam, ko Viņš nosauc par denāriju vai grasi, nedz arī tam, kura stunda ir pirmā un pēdējā, bet gan – tam, ko domā un grib vīnakalna saimnieks – ka viņš prasa, lai viņa žēlastība tiktu vērtēta augstāk par visiem darbiem un nopelniem, jā, lai vienīgi tā tiktu ievērota. Gluži kā līdzībā par netaisno pārvaldnieku, Lk. 16:5 u. trpm., ne visa līdzība ir jāuzlūko kā piemērs – mums nav jākrāpj mūsu Kungs, bet jāpamana, cik gudri pārvaldnieks rīkojas un cik lieliski viņš prot nokārtot savas lietas – lai gan viņa kungam šāda pārvaldnieka rīcība rada zaudējumus. Ja kāds gribētu daudz pētīt un sludināt par to, ko nozīmē parādu saraksts, eļļa, graudi un mērs, viņš pazaudētu pareizo izpratni un sekotu saviem izdomājumiem, kuri nenes nekādu labumu. Jo šādas līdzības ir rakstītas ne tādēļ, lai mēs tajās atrastu piemērus par itin visu. Rom. 5:18 Sv. Pāvils salīdzina Ādamu un Kristu, sacīdams, ka Ādams bijis Kristus pirmtēls; lai gan Ādams atstājis mums mantojumā nāvi un grēku, turpretī Kristus – dzīvību un taisnību. Taču līdzība ir nevis pašā mantojumā, bet tā saņemšanas veidā. Kā tiem, kuri ir no Ādama dzimuši, grēks un nāve nāk līdzi kā mantojums, kas saņemts jau kopš dzimšanas, tā tiem, kuri dzimst no Kristus, līdz ar šo piedzimšanu mantojumā tiek piešķirta dzīvība un taisnība. Tāpat arī grēcīgu sievieti, kas sevi izrotā, lai izpatiktu grēkam un pasaulei, var minēt kā piemēru kristīgai dvēselei, kura sevi sapoš un izgrezno Dieva priekšā, – bet nevis, izpatikdama grēkam, kā to dara iepriekš minētā sieva.

Tā arī šīs līdzības galvenā doma nav saistīta ar algā saņemto denāriju, nedz arī ar darba stundu skaitu, bet ar to, kā iespējams iegūt un saņemt šo denāriju. Pirmie vēlas par saviem nopelniem saņemt ko vairāk, tomēr pēdējie no sava kunga žēlastības saņem tieši to pašu, ko pirmie. Tā Dievs grib rādīt, ka viss, ko Viņš mums dod, ir tikai Viņa žēlastība, un nevienam neklājas domāt, ka viņam vajadzētu saņemt ko vairāk nekā citiem. Tādēļ Viņš šeit saka: es tev nedaru netaisnību; manta taču pieder man, nevis tev; tu varētu kurnēt tad, ja es kādam atdotu to, kas ir tavs; bet ar savu es varu darīt, ko gribu.

Tā nu Kristus ar šo līdzību vispirms izbiedē pārgalvīgos (tāpat kā tas tika darīts arī šīs svētdienas vēstulē) – tos, kuri cīnās, lai ar saviem darbiem iemantotu debesis un vēlas būt vistuvāk Dievam – tieši tā, kā ir rīkojušies jūdi un kā līdz šim darīja arī mūsu garīdznieki. Tie visi strādāja par noteiktu algu, tas ir – viņi saprot Dieva Bauslību tieši tā, ka tās prasības ir jāpilda, darot nosauktos darbus, lai nopelnītu noteiktu algu; viņi tā arī nekad nespēj pareizi saprast Bauslību un nezina, ka te nepieciešama tikai Dieva žēlastība. Tas nozīmē, ka šādi strādnieki salīgst un vienojas ar Kungu par dienišķo denāriju; tādēļ viņu dzīve ir grūta, un tie ievēro stingrās ordeņu prasības.

Kad nu nāk Evaņģēlijs, kas dara visus līdzīgus – kā Sv. Pāvils saka Rom. 3:23 – tā ka paši izcilākie strādnieki nav nopelnījuši vairāk kā atklāti grēcinieki, tad arī viņiem nākas atzīt sevi par grēciniekiem un uzklausīt vārdus: “Omnes peccaverunt – visi ir grēkojuši” (Rom. 3:23), un dzirdēt, ka ar darbiem neviens nekļūst taisns Dieva priekšā – tad viņi lūkojas apkārt un nicina tos, kuri nav darījuši itin neko, tomēr ar savu slaistīšanos un vieglprātīgo dzīvi spējuši saņemt tikpat daudz, cik šie ļaudis, kas tik daudz strādājuši un pūlējušies. Nu viņi kurn pret namatēvu, jo tiem šķiet, ka notikusi netaisnība; viņi zaimo Evaņģēliju un, palikdami savos darbos, nocietinās arvien vairāk. Tā viņi pazaudē Dieva laipnību un žēlastību, saņemdami tikai laicīgu algu un ar visu dienišķo denāriju nonākdami zem lāsta. Jo šie cilvēki ir kalpojuši nevis Dieva mūžīgās žēlastības un labvēlības, bet savas dienišķās algas dēļ un neko vairāk arī nesaņem. Turpretī citi ir spiesti atzīt, ka nav nopelnījuši ne denāriju, ne Kunga žēlastību; viņiem tiek dots vairāk, nekā ticis apsolīts. Šie strādnieki paliek žēlastībā un iemanto pestīšanu – papildus tam, ka arī laicīgajā dzīvē saņēmuši visu papilnam; jo viss ir atkarīgs no namatēva labās gribas.

Tādēļ, ja kāds gribētu meklēt visprecīzāko teksta skaidrojumu, tad denārijs būtu laicīgā manta, bet namatēva žēlastība – mūžīgā manta; savukārt dienu un dienas karstumu var saistīt ar sirdsapziņu – darbu svētie ilgi un smagi strādā, darīdami bauslības uzspiestos darbus ar smagu un negribīgu sirdi; savukārt īsā stunda ir viegla sirdsapziņa, ko vada žēlastība – tā labprāt un bez piespiešanas dzīvo saskaņā ar Bauslības prasībām.

Kā vieni, tā otri strādnieki saņem denāriju, tas ir – tiem visiem tiek dota laicīgā manta. Taču pēdējie to nav meklējuši; viņiem tā tiek dota līdzi – tādēļ, ka viņi vispirms ir meklējuši Dieva valstību – Mt. 6:33 – un saņēmuši žēlastību, mūžīgo dzīvību un prieku. Turpretī pirmie meklē laicīgas lietas; viņi tiecas pēc tām un kalpo šādu lietu dēļ, tādēļ arī pazaudē žēlastību un ar visu savu grūto dzīvi nopelna elli. Jo pēdējie, tie, kuriem nav nodoma nopelnīt denāriju, saņem visu; to redzēdami, pirmie domā, ka viņi paši ir pelnījuši daudz vairāk; un tomēr tie nesaņem neko. Tādēļ, pievēršot uzmanību šo cilvēku sirdīm, varam skaidri redzēt, ka pēdējie nedomā par saviem nopelniem, bet bauda kunga labvēlību. Turpretī pirmie kunga labvēlību nepamana, bet raugās tikai uz saviem nopelniem, uzskatīdami, ka kungam ir pienākums tos atlīdzināt; tādēļ arī viņi kurn.

Tā nu vārdi “pirmie” un “pēdējie” ir aplūkojami no divām pusēm: pirmkārt, pirmie vai pēdējie Dieva priekšā un, otrkārt, cilvēku priekšā. Tiem, kuri ir pirmie cilvēku priekšā, tas ir, kuri paši sevi uzskata un grib tikt uzskatīti par pirmajiem un Dievam tuvākajiem cilvēkiem, notiek gluži pretēji viņu prāta spriedumiem – viņi ir vistālāk no Dieva un Viņa priekšā ir paši pēdējie. Turpretī tiem, kuri cilvēku priekšā ir pēdējie, tas ir, tiem, kuri paši sevi uzskata un ļauj uzskatīt par vistālākajiem un pēdējiem Dieva priekšā, arī notiek pavisam neaptveramas lietas – viņi ir vistuvāk Dievam, paši pirmie Viņa priekšā. Kas grib būt drošs un pārliecināts, tam jāturas pie vārdiem: “Kas pats paaugstinās, tas taps pazemots.” Jo te ir sacīts: kas cilvēku priekšā ir pirmais, tas Dieva priekšā būs pēdējais; kas Dieva priekšā ir pēdējais, cilvēku priekšā būs pirmais.

Bet šis Evaņģēlijs nerunā vienkārši par pirmajiem un pēdējiem, par to, ka pasaules varenākie ļaudis Dieva priekšā nav gluži nekas un par Dievu neko nezina. Te parādīti tie, kas iedomājas, ka viņi Dieva priekšā ir pirmie vai pēdējie. Tādēļ šeit tiek aplūkotas augstas lietas un izcili ļaudis; jā, šī līdzība izbiedē vislielākos svētos. Un tieši tādēļ Kristus to stāsta apustuļiem. Jo notiek tā, ka tas, kas pasaules priekšā ir nabadzīgs, vājš, nicināts, jā, pat Dieva dēļ panesis kādas ciešanas, tā ka, uz viņu raugoties, nešķiet, ka šis cilvēks būtu kas ievērojams, tomēr savā sirdī ir pašapmierinātības pilns, tā ka iedomājas esam pirmais Dieva priekšā – tieši tādēļ viņš ir pēdējais. Savukārt kāds cits var būt tik bikls un izbijies, ka uzskata sevi par pēdējo Dieva priekšā, lai arī pasaulē viņam pieder nauda, gods un manta; un tieši šīs bijības dēļ viņš ir pirmais.

Mēs arī redzam, ar kādu bijību pret šīm lietām izturējušies vislielākie svētie un cik daudzi augsto garīgo kārtu pārstāvji šeit grēkojuši. Dāvids Ps. 131:2 sūdzas: “Tiešām, es savu dvēseli apmierināju un klusināju kā no mātes krūts atšķirtu bērnu, mana dvēsele ir manī kā atšķirts bērns.” Un citā vietā, Ps. 36:12: “Lai lepno kāja mani nesamin un bezdievīgo roka mani nepadzen!” Un cik bieži viņš nosoda lepnos, pārgalvīgos un augstprātīgos – Ps. 119:21! Arī Sv. Pāvils 2. Kor. 12:7 saka: “Lai es nepaaugstinātos īpašo atklāsmju dēļ, man ir dots dzelonis miesā, sātana eņģelis, lai tas sistu mani, ka netopu iedomīgs.” Arī šodien lasītajā vēstulē dzirdējām, cik izcili ļaudis ir krituši šādā grēkā. Tiem visiem, bez šaubām, ir uzbrucis viens un tas pats slepenais netikums – viņi ir kļuvuši pārdroši un domājuši: nu jau esam pietiekami tuvu Dievam, mēs Viņu pazīstam un esam darījuši tādus un tādus darbus. Šie cilvēki nemaz nav pamanījuši, ka paši sevi ir atzinuši par pirmajiem Dieva priekšā. Redzi, kā ir kritis Sauls! Kādā grēkā Dievs atļāvis krist Dāvidam! Kā nācies paklupt Pēterim! Kā krituši daži Pāvila mācekļi!

Tādēļ vajag mūsu dienās sludināt šo Evaņģēlija līdzību tiem, kuriem Evaņģēlijs jau ir pazīstams – man un man līdzīgiem cilvēkiem, kas prot mācīt un pamācīt visu pasauli, tādēļ sāk uzskatīt, ka ir nonākuši vistuvāk Dievam un gluži vai norijuši Svēto Garu kā putnu ar visām spalvām un kauliem. Jo kā gan izskaidrojams tas, ka tagad rodas tik daudz sektu un viens saprot Evaņģēliju tā, otrs atkal citādi? Bez šaubām, tas notiek tādēļ, ka neviens no šiem ļaudīm nedomā, ka uz viņu varētu attiekties vārdi: “pirmie būs pēdējie”. Viņi ir droši un nebīstas, jo paši sevi uzskata par pirmajiem. Tādēļ viņiem notiks tā, kā šie vārdi saka – viņi būs pēdējie, izplatīdami savas apkaunojošās, zaimu pilnās mācības, kas vēršas pret Dievu un Viņa vārdu.

Vai tāpat nav klājies arī pāvestam? Gan viņš, gan viņa sekotāji ir uzskatījuši pāvestu par Dieva vietnieku un Viņam vistuvāko cilvēku; arī visai pasaulei tas ir ticis iegalvots; bet tieši šāda uzskata dēļ pāvests ir kļuvis par paša velna vietnieku un aizgājis vistālāk no Dieva, tā ka neviens cilvēks zem saules nekad nav tik briesmīgi sacēlies un plosījies, vērsdamies pret Dieva vārdu. Un tomēr viņš pats nav pamanījis, kāda neganta viltība viņu ir vadījusi; jo pāvests nav baidījies saņemt šo aso, bargo, draudīgo spriedumu: “pirmie būs pēdējie”. Šie vārdi skar pašus sirds dziļumus, cilvēka garīgo iedomību, kas arī nabadzībā, negodā, nelaimē – jā, tieši šādā stāvoklī – uzskata sevi par pirmo.
Un šī Evaņģēlija kopsavilkums ir šāds: neviens cilvēks nevar sasniegt tādus augstumus, ka viņam vairs nebūtu jābīstas kļūt par pašu zemāko. Un otrādi – neviens nevar būt grimis tik dziļi, ka viņam vairs nebūtu cerību kļūt par pašu augstāko. Tas tādēļ, ka šādās lietās visi cilvēka nopelni zaudē nozīmi; te tiek slavēta tikai Dieva žēlastība un paliek spēkā nemainīgs spriedums: pirmais būs pēdējais, un pēdējais būs pirmais. Sacīdams: “pirmais būs pēdējais”, Kungs atņem tev visu pārdrošību un aizliedz paaugstināties pat pār nicinātu netikli – arī tad, ja tu pats būtu Ābrahāms, Dāvids, Pēteris vai Pāvils. Savukārt ar vārdiem: “pēdējais būs pirmais” Viņš aizdzen tavu izmisumu un aizliedz tev uzskatīt sevi par zemāku nekā visi svētie – pat tad, ja tu būtu Pilāts, Hērods, Sodoma un Gomora.

Jo man nav iemesla kļūt pārdrošam, nedz arī krist izmisumā. Šis Evaņģēlijs uzsver un rāda vidusceļu; tas māca, ka mums nav jāraugās uz apsolīto denāriju, bet uz namatēva žēlastību, kas ir vienāda kā pret pašiem augstākajiem, tā arī pret zemākajiem, pret pirmajiem un pēdējiem, svētajiem un grēciniekiem. Ar šo žēlastību neviens nevar lepoties vairāk nekā pārējie – tā visiem sniedz vienādu mierinājumu; jo Dievs ir ne tikai jūdu Dievs, bet arī pagānu, jā, visu cilvēku Dievs – lai kādi šie ļaudis būtu un kādos vārdos tiktu saukti.