Zīmes, kas norāda, ka cilvēki atrodas tālu no žēlastības

Noklausies šo e-publikāciju

Tagad tu saproti, kas ir tie cilvēki, kas nedzīvo žēlastībā, bet zem Bauslības. Šie cilvēki nav nomiruši Bauslībai, bet, kā to redzējām, vēl joprojām lolo cerības un paļaušanos uz Bauslību, uz saviem darbiem un lūgšanām, tāpēc ka viņi nav piedzīvojuši izmisumu un pazušanu savos darbos, lai varētu padoties un ļauties tīrai žēlastībai. Diemžēl šie cilvēki joprojām cer panākt uzvaru paši saviem spēkiem un iecerēm, īstenojot savus darbus.

Kad visā šajā procesā viņi nav ar sevi apmierināti, tie, iespējams, atrodas tuvu Dieva valstībai. Taču viņiem vispirms ir jāpazaudē paļāvība uz savām pūlēm un jāuzlūko Jēzus, lai Tas tiktu apskaidrots viņu acīs. Turpretī, ja tie turpina gūt mierinājumu savos darbos, ja Kristus ticība un ticības apliecināšana kļūst par daļu no pašu taisnības, tad viņu ticība ir tikai jauns ielāps vecai drēbei, nevis izmisuša un pazuduša grēcinieka īstais patvērums, un šie cilvēki atrodas tālu no žēlastības.

Šiem cilvēkiem gan var būt pareiza ticības apliecība, bet tai trūkst īstā dzīves pamata, kas kļūst redzams iekšējās dzīves dažādās izpausmēs, ko aplūkosim atsevišķi.

Šīs zīmes galvenokārt ir šādas: pirmkārt, viņi nesaprot to, ko apustulis māca par Bauslības patieso iedarbību, ka bauslis dara cilvēku pārpārēm grēcīgu un atnes nāvi. Taču viņiem liekas, ka tie kļuvuši labi un dievbijīgi, tāpēc visas viņu dziesmas un runas ir nevis par nokauto Jēru, bet par sevi, savu garīgumu un svētumu vai par to, kādiem mums jābūt un kā mums jādzīvo. Tas pierāda, ka viņi vēl nav vīlušies sevī un ka glābiņu un slavas dziesmu nav atraduši vienīgi Kristū.

Otrā zīme ir tā, ka viņi īsti neaptver, ka mums jākļūst brīviem no Bauslības, lai mēs būtu svēti un glābti. Viņi gandrīz nemaz nesaprot šos apustuļa vārdus: “Jo es bauslībā bauslībai esmu nomiris, lai dzīvotu Dievam,” (Gal.2:19) un: “Tāpat arī jūs, mani brāļi, līdz ar miesīgo Kristu esat nonāvēti bauslībai un piederat citam, Tam, kas uzmodināts no mirušiem. Tāpēc nesīsim augļus Dievam!” (Rom.7:4). To iegaumē: nav iespējams dzīvot Dievam un nest Dievam augļus, ja neesi miris Bauslībai!

Viņiem tas šķiet kaut kas tik traks un neiedomājams, ka, ja vien tie nebūtu apustuļa vārdi, viņi to nosauktu par ļaunāko ķecerību visā pasaulē. Viņi uzskata, ka visam jābūt tieši otrādi: lai nestu augļus Dievam, sirdsapziņai ir jābūt cieši saistītai ar Bauslību. Cilvēka sirdsapziņas brīvlaišanu no Bauslības viņi uzskata par platākajiem vārtiem, kas ved uz visu iespējamo bezdievību. Tā ir zīme, kas nodod arī cilvēkus, kuri ārēji šķiet labi kristieši.

Vai tā nav vispārēja pieredze, ko redzam visā cilvēcē, ka ikviens cilvēks allaž domā un spriež tikai pēc savas ierobežotās pieredzes? Ja cilvēks evaņģēlisku sprediķi par kristieša brīvību no Bauslības uzskata par kaitīgu, vai tas nepierāda, ka viņam pašam bijusi tikai tāda pieredze, ka no grēka ir iespējams izvairīties tikai ar Bauslību un draudiem?

Tas tikai apliecina, ka cilvēks arvien atrodas Bauslības varā un nav nomiris Bauslībai, viņam nav bijusi svētīgā pieredze, ka sirdi atdzīvina tikai žēlastības pārpilnība, kas dara to labprātīgu uz labām un svētām lietām. Ja viņam būtu šāda pieredze, tad viņš arī ticētu, ka Evaņģēlijam, kas viņu atdzīvinājis, ir vara un spēks iedegt šo jauno un labo vēlmi arī citos. Jo ikviens cilvēks par visu spriež tikai pēc savas pieredzes.

Trešā zīme ir tāda, ka viņi nekad nesaprot atšķirību starp reliģisku cilvēku un kristieti. Ja kāds ciena Dieva vārdu, ir reliģiozs un garīgs (Ap.d.10:1-2) un dzīvo krietna cilvēka dzīvi, tad viņu uzreiz uzskata par kristieti. Viņi nejautā, vai tas pamatojas uz dabisku un legālistisku (uz Bauslību orientētu) motivāciju, un nejautā, vai cilvēks ir nomiris Bauslībai un tapis dzīvs Kristū.

Mums ir labi jāsaprot, ka dvēsele ir vieglprātīga un mēdz Dieva žēlastību uztvert kā lētu preci; taču šiem garīgajiem un reliģiozajiem cilvēkiem, kas dzīvo no legālistiskas mācības, brīdinājumiem un pamācībām, pietrūkst kristieša īpašās pazīšanās zīmes, ka Kristus mīlestība viņu vada vai, kā Pāvils saka, ka ticīgais dzīvo Dievam, jo ir atsvabināts no Bauslības.

Atceries, ka šie cilvēki parasti neuztraucas, ka viņu dvēselei trūkst šī būtiskā kristieša pazīme un ka viņu kristīgā ticība ir legālistiska. Visa mūsu pieredze apliecina apustuļa mācības uzsvaru, proti, visiem cilvēkiem, pat pagāniem, Bauslība ir dziļi ierakstīta sirdī un tās prasības nevienam nav noslēpums (Rom.2:14-15). Tieši tāpēc Bauslības legālistiskā dievbijība ir vissmalkākā pievilšana, kas pieviltu pat izredzētos, ja tas būtu iespējams.

Kristus māca, ka tiesas dienā Viņš no debesu valstības kāzu mielasta galējā tumsībā izmetīs ļaudis, kas Viņa Vārdā pravietojuši, izdzinuši velnus un veikuši daudzus lieliskus darbus (Mt.7:22; 22:11). Tas mums liek izbīties šī noslēpumainā ļaunuma priekšā, gluži kā cilvēki mēdz baidīties no grēkiem pret Bauslību.

Kad cilvēks to neapjauš, bet vienmēr raugās tikai uz Bauslību un labiem darbiem, tas pierāda, ka cilvēks ir pavisam nepieredzējis un nesaprot atšķirību starp reliģiozu cilvēku un kristieti. Šī atšķirība māca mums pareizi saprast, ka cilvēkam ir patiesi ar Bauslību jānomirst Bauslībai. Tātad šī zīme māca cilvēka brīvību no Bauslības.