Zēns Jēzus

Noklausies šo e-publikāciju

Jēzus bērnību pavadīja mājās, Nacaretē, pilsētas alejās un pauguros. Nacaretes apkaimē atradās “Jūras ceļa” atzarojums. Zēns Jēzus varēja dienu no dienas novērot tirgotāju karavānas, kas uzturēja kontaktus ar tuvējo Ptolemaja jeb Akko ostu.

Iespējams, ka sinagogas muzikālais direktors sniedza zēnam Bībeles zināšanu elementus. Vecās Derības lasīšana ebreju valodā varēja Viņam padoties gluži viegli, jo šo valodu joprojām runāja vecāku dzimtajā Bētlemes apgabalā. Bērniem bija paradums sēdēt pie skolotāja kājām un skaļi atkārtot tiem lasītos pantus. Gluži dabiski, ka Zēns apguva tēva galdnieka amatu – grieķu vārds tekton nozīmē gan “celtnieks”, gan “galdnieks”. Slavenie jūdu gudrie Hillels un Šamajs abi bija galdnieki. Gudrajiem bija paradums sacīt: “Ja tu māci savam bērnam tirgotāja ceļus, tu māci viņu zagt.” Tanī laikā Nacarete tuvējā karavānu ceļa dēļ bija nožēlojams ciems, kura izdzīvošana bija atkarīga no visdažādāko nieciņu tirdzniecības. Ne jau bez iemesla teica: “Vai no Nacaretes var nākt kas labs?”

Divpadsmit gadu vecuma sasniegšana jūdu zēnam nozīmēja jaunu atbildību. Viņš kļuva par “bauslības dēlu”. Izgājis sava veida “iesvētību nometni” ar mutiskiem pārbaudījumiem, zēns tika oficiāli atzīts par pilntiesīgu sinagogas locekli. Par šo īpašo posmu Lūka mums pastāsta aizkustinošu detaļu, kas droši vien bija saglabājusies Marijas sirdī. Ģimene kopā ar citiem ciema iedzīvotājiem veica ikgadējo Pashā ceļojumu uz Jeruzālemi. Atpakaļceļā, nogājuši gandrīz dienas gājumu, viņi saprata, ka Jēzus nav kopā ar visiem, un tāpēc griezās atpakaļ uz Jeruzālemi, kur atrada Jēzu Templī. Viņš sēdēja “Templī starp mācītājiem, tos klausoties un tos jautājot”.

Parasti bērni apstāj skolotāju, nu skolotāji pulcējās ap bērnu. Tas nozīmē, ka viņi uzskatīja Jēzu par “brīnumbērnu”. Šādi gaon nav reta parādība pat šodien. Lūka divreiz uzsver, ka zēns Jēzus bija “gudrības pilns” un “pieņēmās gudrībā”. Kad māte Viņu aprāja, Zēns noslēpumaini sacīja: “Vai tad jūs nezināt, ka Man bija jābūt Sava Tēva namā?” jeb citā tulkojumā: “Vai tad jūs nezināt, ka Man jādarbojas Sava Tēva lietās?”

Par Jēzus vēlākajiem, tā dēvētajiem “klusajiem” gadiem mums nav itin nekādas informācijas. Daži vispār bez kādiem pierādījumiem ir nolikuši Viņu studēt kopā ar esēņiem. Daži Viņu aizsūta uz Ēģipti, citi uz Indiju, un vēl kādi – uz Tibetu. Tomēr evaņģēlijos ir skaidri teikts, ka Viņš uzauga Nacaretē un neceļoja ārpus Savas zemes robežām. Ļoti sena tradīcija vēsta, ka Viņš bija 19 gadus vecs, kad nomira audžutēvs Jāzeps. Tas labi saskanētu ar Viņa publiskās kalpošanas aprakstu. Mateja 13:55 mums stāsta par Viņa māti Mariju, par brāļiem Jozefu, Sīmani un Jūdu un par Viņa māsām. Marka 6:3 apstiprina šo informāciju, bet izmanto Jozefa familiāro formu Josijs. Brāļi, kas sākumā gribēja apturēt Jēzus kalpošanu, galu galā noticēja Viņam kā Kungam un Kristum un pat atdeva dzīvības par savu augšāmcēlušos Pestītāju. Jēkaba un Jūdas vēstules ir saglabātas Jaunajā Derībā, un šo brāļu ticība ir viens no visspēcīgākajiem Jēzus mesiānisma pierādījumiem.

Jēzus brālis Jēkabs ilgu laiku atradās īpašā stāvoklī kā Jeruzālemes draudzes vadītājs. [Ap.d.12:17, 15:13 un 21:18] Saskaņā ar tradīciju, viņš piedalījās Pēdējā Vakarēdienā, un Jēzus pēc augšāmcelšanās parādījās Viņam atsevišķi. [1.Kor.15:7] Viņš bija arī viens no tiem, kas sapulcējās augšistabā Jeruzālemē, lai gaidītu Svētā Gara izliešanu. [Ap.d.1:14 un Gal.1:19] Dziļās dievbijības dēļ gan kristieši, gan jūdi uz viņu norādīja kā uz “Jēkabu Taisnīgo”. Josifs mums stāsta, kā augstais priesteris Ananija lika nomētāt ar akmeņiem “Jēkabu, tā Jēzus brāli, kurš tika saukts par Kristu,” un dažus viņa biedrus. Tādā pašā veidā “Jēkaba, Kunga brāļa” nāvi 62.gadā apraksta Eisebijs, piebilstot, ka viņš lūdza par saviem mocītājiem.

Ārsta Lūkas sagādātie vēstures dati būtiski papildina to ainu, kādu mēs guvām par Jēzus piedzimšanu un bērnību.