Jēzus dzīves noslēpuma aprakstīšana

Noklausies šo e-publikāciju

Par Jēzus atklātās kalpošanas sākumu Lūka paziņo, ka “Jēzus pats, kad Viņš Savu darbu sāka, bija trīsdesmit gadus vecs” (Lk.3:23).

Viņa parādīšanās visādā ziņā pārsteidza laikabiedrus. Tempļa sargi, kas vēlāk Viņu apcietināja un kas bija paraduši dzirdēt, kā mācītie vīri mācīja svētnīcas kolonādē, liecināja: “Nekad vēl neviens cilvēks nav tā runājis, kā runā šis cilvēks” (Jņ.7:46). Savā mācībā Jēzus bieži koncentrējās uz aprakstu par to, kas Viņš ir un kāpēc Viņš ir nācis šajā pasaulē, mēģinot izveidot personīgas mācekļu attiecības ar klausītājiem. Kaut arī netika noliegts fakts, ka Viņš darīja brīnumus, Viņš aizgāja pat tiktāl, ka aprāja tos, kuri brīnumus uzskatīja par primāri svarīgiem. Varētu likties, ka Viņš apzināti mēģināja izvairīties no vārda “Mesija”, jo tas ietvēra politisko atbrīvošanu. Tāpēc mums tiek teikts, ka Viņa mesiānismu apšaubīja pat Jānis Kristītājs. Atrazdamies cietumā un domādams, ka Mesija “tīrīs Savu klonu” un “pelavas sadedzinās ar neizdzēšamu uguni”, Jānis sūtīja vēstnešus jautāt Jēzum: “Vai mums citu gaidīt?” Jēzus tiem lika pavēstīt Jānim, ko viņi redzēja un dzirdēja: “Akli redz, tizli iet, spitālīgi top šķīsti, kurli dzird, miroņi ceļas augšām un nabagiem tiek sludināta prieka vēsts. Un svētīgs ir, kas pie Manis neapgrēcinājas.” [Mt.3:12 un 11:4-6]

Šeit mums patiešām ir Jēzus “autentiskā balss”.

Evaņģēliji vairāk atgādina gleznu nekā fotogrāfiju. Katrs Jēzus dzīves hronists uzliek īpašus uzsvarus, tādējādi papildinot ainu, ko zīmējuši citi. Ja mēs sasummējam visus pilnīgos vēstījumus un notikumus, mums rodas kolekcija no vairāk nekā 360 “momentuzņēmumiem”, kurus tomēr var iedalīt sīkākās detaļās. Mēs nevaram pateikt, cik gara filma šajā momentuzņēmumu atlasē ir izrediģēta, bet tik plašu zināšanu mums nav ne par vienu citu jūdu rabīnu. Izmantojot jūdu runas retoriku, mēs varētu teikt, ka neviens cits “nesniedzas Viņam pat līdz potītēm”. Un tomēr evaņģēliji apkopo trīs pilnus darbības gadus.

Jūdu kritiķi vienmēr ir spējuši ieraudzīt lietas, kas mums paliek apslēptas. C.G. Montefiore, kas 1926.gadā bija Liberālās jūdu pasaules kustības ievēlētais prezidents, savā grāmatā “Sinoptiskie evaņģēliji” izdarīja dažus ievērības cienīgus novērojumus. Ja jūdu zinātnieki reizēm apgalvo, ka evaņģēlijos nav nekā jauna vai ka to vēsts ir tikai pārlieku satraukts, nenormāls ideālisms, kritiķim vajadzētu piesargāties no gluži pretējas rīcības – viņam ir jāuzmanās, lai “nepazaudētu un neapslāpētu savu tieksmi uz ideālismu, impulsīvo spēku un paradoksu”.

“No evaņģēlijiem nāk neierobežots spēks, entuziasms un starojums. Jēzū morāle un reliģija ir vienotas kā bezgalīga spēka lādiņš. Viņā viss ir it kā galēji uzasināts. Par to liecina vārdi: “Tikai viena lieta ir vajadzīga,” un to skaidri izsaka evaņģēliju paradoksālā daba. Jēzus mācība, kas milzīgā mērā ietekmēja pasauli, ir kaut kas vairāk un kaut kas cits nekā vienā audumā saausts izteicienu apkopojums. Tā nav tikai daļu summa, bet gan kopums un gars – gars ar ģēnija zīmogu. Tas ir majestātisks, atdzīvinošs, varonīgs…”

Ja, kā viņš piebilst, kāds spētu Jēzus mācības paralēles no jūdaisma savākt “mazā, parocīgā sējumā, joprojām nebūtu iespējams apkopot līdzvērtīgi lielas vērtības darbu. Nebūtu vienotības, aromāta, gara un ģenialitātes”.

Montefiore uzskata, ka evaņģēlija kodolu veido trīs Jēzus izteicieni:

• “Jo arī Cilvēka Dēls nav nācis, lai Viņam kalpotu, bet lai pats kalpotu un Savu dzīvību atdotu par atpirkšanas maksu par daudziem” (Mk.10:45).
• “Nevis taisnus esmu nācis aicināt uz atgriešanos no grēkiem, bet grēciniekus” (Lk.5:32).
• “Jo Cilvēka Dēls ir nācis meklēt un glābt pazudušo” (Lk.19:10).

“Šais glābjošās un meklējošās mīlestības vārdos Jēzus uzņemas šo pienākumu ar visu Savu būtību.”

Konfliktu starp Jēzu un farizejiem Montefiore uzskata par traģēdiju, jo tādējādi “caur kādu likteņa pieļautu kļūdu vislabākais jūds iesaistījās strīdā ar visapdāvinātākajiem reliģijas pārstāvjiem”.

Mūzikā četrdaļīgu harmoniju izveido četru atsevišķu melodiju vienlaicīgs skanējums. Tāpat Jēzus dzīves noslēpumam ir tik daudz aspektu, ka tā aprakstīšanai ir vajadzīgi visi četri evaņģēliji.