Жабу не дави, деситину плати

Runājot par desmito tiesu, kuru Dievs pieprasīja no jūdiem Vecajā Derībā (3. Moz. 27:30), mums, no vienas puses, ir jāatceras, ka arī tas attiecās uz ceremoniālo bauslību, kuru atcēla Kristus (Kol. 2:16-17), tā kā Jaunās Derības kristiešiem tas vairs nav saistošs bauslis; tomēr, no otras puses, šī baušļa atcelšanu kristieši nedrīkst izmantot ļaunprātīgi, atsakoties dot pienācīgas nodevas, jo arī Jaunajā Derībā Dievs aicina savus svētos pastāvīgi un bagātīgi dot žēlastības dāvanas (2. Kor. 9:6-7).

Taču, lai arī Jaunajā Derībā Dievs vēlas, lai Viņa ļaudis dotu tikpat bagātīgas žēlastības dāvanas, kā Vecajā Derībā, Viņš to panāk nevis ar pavēļu un draudu palīdzību, bet gan apelējot pie savu svēto mīlestības, kuri ir dziļi sakņojusies Viņa paša žēlastības izpausmē Kristū (2. Kor. 8:7-10).

Tieši šai atšķirībai starp Veco un Jauno Derību Luters pievērš uzmanību, rakstot: “Vecajā Derībā bija pavēlēts, lai [jūdi] bez ikgadējās desmitās tiesas, kura viņiem bija jāmaksā levītiem, katru trešo gadu vēl papildus maksātu īpašu desmito tiesu nabagiem, atraitnēm, bāreņiem utt.. Jaunajā Derībā tas, protams, netiek skaidri pieprasīts vai izteikts kādos konkrētos likumos; jo šis ir žēlastības laiks, kurā visi ir aicināti to darīt labprātīgi, kā Sv. Pāvils to raksta Gal. 6:6.”

Sv. Pāvils pats paskaidro šo atšķirību ar vārdiem: “Tā arī mēs, kad nebijām pieauguši, bijām pasaules pirmbūtņu kalpībā. Bet kad laiks bija piepildījies, tad Dievs sūtīja savu Dēlu, dzimušu no sievas, noliktu zem bauslības, [..] Tātad tu vairs neesi kalps, bet bērns, bet ja bērns, tad arī caur Dievu mantinieks” (Gal. 4:3-7). Tā kā Kristū Jēzū ticīgie ir Dieva bērni, viņi vairs nav pakļauti ceremoniāliem baušļiem, nav ar varu spiesti darīt Dieva prātu; atrazdamies žēlastībā, viņi ticībā pieaug labprātīgā kristīgā kalpošanā (2. Kor. 8:9), mīlot Viņu tādēļ, ka Viņš ir pirmais viņus mīlējis (1. Jņ. 4:19; Gal. 6:6-10). Tas nenozīmē, ka kristiešiem nebūtu jāuzspiež bauslība, vai ka nebūtu jānosoda atsacīšanās sniegt kristīgas dāvanas (Gal. 6:7), taču tas nozīmē to, ka kristīgam mācītājam, mācot par kristīga cilvēka brīvību, ir pastāvīgi jāatsaucas uz Dieva žēlastību Kristū Jēzū, mūsu Kungā, lai stimulētu kristīgu dāvanu došanu (Tit. 2:11-15). Vienīgi stāvot asinīm slacītā Golgātas krusta pakājē ticīgais var iemācīties, kā dot kristīgas dāvanas.

Kāda ir Tava attieksme pret desmitās tiesas principu?

• To ievēroju ar prieku un saņemu daudz svētību (35%)
• Neievēroju, dodu tik, cik varu atļauties (25%)
• To ievēroju tāpēc, ka tā pienākas (20%)
• Neievēroju, uzskatu, ka svarīgāk ir rūpēties par paša ģimeni (10%)
• Neievēroju kā kristietībai neatbilstošu principu (10%)