Vai kristiešiem vajadzētu bēgt no vajāšanām?
“Un sapnī saņēmuši norādījumu pie Hēroda neatgriezties, tie aizgāja pa citu ceļu uz savu zemi. Bet, kad tie bija aizgājuši, redzi, Tā Kunga eņģelis parādījās Jāzepam sapnī un sacīja: “Celies, ņem bērnu un Viņa māti un bēdz uz Ēģipti, un paliec tur, kamēr es tev to teikšu, jo Hērods meklē bērnu nokaut.”” [Mt.2:12-13]
Šodienas Rakstu vieta mūs māca, ka Kristus bēga, lai izglābtu Savu dzīvību pasaules pestīšanas dēļ. Līdzīgi Viņam, arī mums nevajadzētu izlikties, ka mums nerūp briesmas, un arī mums ir jāizmanto iespēja bēgt, ja vien tas nav pretrunā ar dievišķās godības likumiem vai ja tādējādi neapkrāpjam savu tuvāko, un ja pats Dievs nodrošina šo iespēju drošībai. Pirmajos kristīgās ēras gadsimtos daži ticīgie padevās saviem vajātājiem, kad tas no viņiem netika prasīts. To darot, viņi cerēja iegūt mocekļa kroni. Bet tā bija viltus degsme. Šādos gadījumos ciešanas ir teju paša izraisītas un sev uzspiestas, un tad tām nav žēlastības apsolījuma. Dievs nevar atalgot šādas ciešanas; tā vietā par šādu soli ir jālūdz piedošana. Turklāt, ja cilvēkam ir līdzekļi un iespējas, lai sevi pasargātu un uzturētu, bet viņš atsakās to izmantot, tā vietā paļaujoties uz Dieva īpašu aizsardzību un gādību, tad šādam cilvēkam ir maldīga paļāvība un viņš tikai kārdina Dievu. Dieva Dēls, kurš ar Savām pārdabiskajām spējām būtu varējis Sevi atbrīvot no jebkādām grūtībām, nenicināja cilvēku dotos līdzekļus. Cik daudz mazāk mēs varam atļauties tos nicināt?
Kad Svēto Bērnu vajāja Viņa ienaidnieki un Viņš bēga, tad tiem, kam Dievs bija uzticējis šo Bērnu, bija jābēg kopā ar Viņu. Tas mums māca, ka tam, kurš ticībā pieņem Jēzu, nekādā gadījumā netiek garantētas tikai mierpilnas un labas dienas. To vietā viņš var piedzīvot lielas ciešanas tikpat ātri kā Jēzus māte Marija.
Kad pasaule atklāj, ka cilvēks ir uzticīgs kristietis, tā viņu ienīst, vajā un kārdina, dara visu iespējamo, lai nogalinātu viņā esošo Bērnu un izrautu Viņu no cilvēka sirds. Kristietis tad var iet tikai vajātā Pestītāja un Viņa svētās mātes ceļu. Viņam ir jāiet šo krusta ceļu. Kopā ar Jēzu viņš tad bēg no pasaules, saraujot ciešo draudzību ar neticīgo pasauli, tās grēkiem un iedomībām. Viņš labprātāk zaudē visu, bet tikai ne Kristu.
Mūsu Rakstu vieta arī vēsta, ka tiklīdz eņģeļi un austrumu gudrie pasludināja cilvēkiem par Kristu, tas ir, atklāja, ka Viņš ir nācis pasaulē, Viņam atkal bija ātri jāpaslēpjas. Tā tas ir vēl šodien. Vienu dienu Kristus atklājas mūsu sirdī, bet nākamajā atkal slēpjas no mums, un šķiet, ka Viņš mūs ir pametis. Kas tad mums būtu jādara? Kur mums Viņu tad meklēt? Mūsu teksts uz šo jautājumu atbild, norādot uz Hozejas pravietojumu. Kad mēs vairs nejūtam Kristu savās sirdīs, mums Viņš joprojām ir jāmeklē Dieva Vārdā. Ikviens, kurš stingri turas pie Hozejas mācības, drīz tiks izglābts no savām ciešanām.
Hēroda mēģinājumi nogalināt Kristu bija gudri, bet nesekmīgi, un šis mūsu Kunga ienaidnieks galu galā gāja bojā nožēlojamā veidā. Tas pats gals turpina piemeklēt visus Kristus ienaidniekus. Lai cik gudri viņi būtu, viņu sazvērestība izskaust Kristu un Viņa svēto Vārdu no zemes, viņu gudrība kaunpilni izgāzīsies, un viņiem pašiem pienāks šausmīgs gals. Cilvēkiem ir iespējams padzīt Kristu, jo Viņš nevienam neuzspiež Sevi. Tomēr viņi nekad nespēs Viņu izstumt no pasaules.
Tā nu, ņemsimies drosmi šajā vispārējās atkrišanas laikmetā*. Kristus joprojām dzīvo un Viņa Baznīca paliks, pat ja visa pasaule sazvērēsies pret Viņu. Tāpēc uzticīgi sekosim Viņam, pat, ja Viņš ved mūs cauri tuksnesim, jo mēs taču zinām, ka galu galā kopā ar Viņu nonāksim īstajā Debesu Tēvzemē.
* – Šie vārdi ir rakstīti pirms 150 gadiem.
Ieskaties