Tranzitīvā un intranzitīvā atgriešanās

Pamatojoties Svētajos Rakstos, mūsu dogmatiķi runā par tranzitīvo [pārejošo] un intranzitīvo [nepārejošo] atgriešanos. Citiem vārdiem, ir teikts, ka cilvēku atgriež Dievs, un tāpat arī, ka cilvēks atgriežas pats (Jer.31:18 [es atgriezīšos]; Ap.d.3:19 [atgriezieties]; Jer.24:7 [viņi atgriezīsies]).

Tomēr starp šiem abiem izteicieniem nepastāv būtiska atšķirība, jo cilvēks atgriežas vienīgi tad, kad viņu atgriež Dievs. Tādēļ abi šie izteicieni apzīmē vienu un to pašu darbību, kuru izraisa vienīgi Dievs. Tādēļ tie nav jāizprot tā, kā tas ir raksturīgs sinergistiem – ka Dievs uzsāk pestīšanu, bet cilvēks to pabeidz. Lai arī izteiciens “intranzitīvā atgriešanās” (“cilvēks atgriežas pats”) ir biblisks, nedrīkst aizmirst, ka atgriešanā “Dievs ir tas, kas jums dod gribu un veiksmi pēc labpatikas” (Fil.2:13).

Baiera piezīme šajā sakarā ir patiesi bibliska. Viņš raksta:

“Vārds atgriešanās Rakstos ir lietots dubultā nozīmē: vietām tiek sacīts, ka cilvēku atgriež Dievs, vietām – ka cilvēks atgriežas pats, kaut gan, ja mēs runājam par pašu lietu, tad šī darbība ir viena un tā pati.”

Raksti daudzkārtīgi apstiprina to, ka atgriešanos izraisa vienīgi Dievs (Jer.31:18; Jņ.6:44; Ef.1:19 utt.). Šīs Rakstu vietas nepieļauj domu pat par kādu modificētu sinergisma paveidu (“cilvēka atgriešanās ir atkarīga no viņa pasivitātes un pakļaušanās Evaņģēlija aicinājumam”.).