Ticība Trīsvienīgajam Dievam

Atcerēsimies Vecās Derības vārdus par Dievu: “Tavā gaismā mēs redzam gaismu.” [Ps.36:10] Tā nebūt nav nejaušība, ka Bībele par Dievu un viņa pašatklāsmi runā kā par gaismu.

Līdzīgi kā dabiskā gaisma ved atpakaļ pie tās avota, tā arī mācība par Trīsvienīgo Dievu ved atpakaļ pie tās avota Dieva. Turklāt gaisma, ko šis avots dod, ne tikai kaut ko stāsta par pašu avotu, bet ļauj arī ieraudzīt un saprast apkārtējo pasauli. Lai gan pārējā esamība arī kaut ko stāsta par Dievu, tomēr tikai Dievs pats savā atklāsmē ir tas, kas pilnībā izskaidro esamību, pastāvošo realitāti, līdzīgi kā saules stari ļauj mums ne tikai redzēt sauli, bet arī visu apkārtējo pasauli, pašiem sevi ieskaitot.

Tādēļ Dieva atklāsme Bībelē ir tā, kas ļauj redzēt, saprast un izskaidrot visu pārējo esamību, nevis otrādi. Viss posts, ko vērojam pasaulē ir tādēļ, ka cilvēki tam netic. Tie uzskata, ka nevis Dieva vārds izskaidro pasauli, bet cenšas Dieva vārdu izskaidrot pēc pasaules prāta. Tādēļ arī, palikusi bez Dieva gaismas, mūsdienu pasaule grimst neprāta tumsā.

Pasaule nekad nevar pareizi saprast un izskaidrot Dievu un līdz ar to arī visu Dieva radīto esamību. Pasaule tic savam prātam un tās spriestspējām, neapzinoties, ka vienīgi pats Dievs ir pamatojums tam, kādēļ mēs vispār varam uzticēties savam saprātam un savām maņām. Mēģinot par visu spriest tikai pēc cilvēka prāta, visi jautājumi, kas attiecas uz pašu pasauli, cilvēku un viņa vietu un jēgu tajā, tiek bezgalīgi samezgloti un top par dziļu pretrunu pilniem uzskatiem.

Pazaudējot Dievu, mēs pazaudējam arī paši sevi. Nav pārsteigums, ka viena no lietām, ko pieprasīja tā saucamā Apgaismības laika domātāji, bija cilvēka tiesības uz pašnāvību. Tā bija līdz galam nenoformulēta atzīšanās, ka dzīvot ar jaunā laika atziņām varētu būt neizturami cilvēka prātam, tik neizturami, ka cilvēki varētu vēlēties labāk mirt, nekā dzīvot bezjēdzīgas un morāli tukšas dzīves.

Ticība Trīsvienīgajam Dievam piešķir jēgu cilvēka esamībai, sniedz tai morālu pamatu, veido un rada pašu cilvēku un viņa dzīvi šajā pasaulē. Tā ir dzīve ar ticību, cerību un prieku. Tā ir mīlestības pilna dzīve, kuru cilvēks ir mācījies no mīlošā Trīsvienīgā Dieva.

Visa cilvēces kultūras vēsture, morāle, skaistuma izpratne un sabiedriskā dzīve, kā arī pašu kristiešu garīgās dzīves pieredze kalpo kā apstiprinājums tam, ka mācība par Trīsvienīgo Dievu ir patiesa un glābjoša, un citādi tas arī nevar būt. Tomēr to visu saprast nav viegli un ir rūpīgi un nopietni jāmācās. Bet tad, kad ļaujam Dieva vārda gaismai apspīdēt savu prātu, un mūsu skatiens noskaidrojas, mēs iegūstam mieru un prieku, jo viņa gaismā esam ieraudzījuši arī savu gaismu – cerības, miera un prieka gaismu, kas ir kaut kas daudz lielāks un augstāks par visu pasauli. Dižens un varens ir svētais Trīsvienīgais Dievs, un diženi un vareni ir viņa darbi.