:: e – BAZNICA ::

Ticēt mākoņu stūmējiiem

Vīlušies rietumu zinātnē un medicīnā, ļaudis ar apbrīnojamu naivumu un bērnišķīgu dedzību pievēršas austrumu reliģiskajai filozofijai un medicīnai plaukst un zeļ dažādi pulciņi, skolas un kustības.

No austrumiem šurp brauc skolotāji, parādās arī pašmāju “mākoņu stūmēji”, visdažādāko slimību dziednieki un pasaules glābēji, un rietumu cilvēks uz to visu raugās ar ieplestu muti un apbrīnā izplestām acīm.

Mums stāsta par enerģijām, iņ un jaņ, čakrām un karmu, mikro un makro kosmosu;
māca koncentrēties, meditēt un sola visādus brīnumus, un kā lielu gudrību garīgi nogurušajam rietumu cilvēkam paziņo – grēka nav! Visi ceļi ved pie Dieva! Pats cilvēks ir Dievs!

Taču, paraugoties uz Indiju, Ķīnu, Tibetu, gribot negribot rodas šaubu pilni jautājumi: vai austrumos cilvēki ir veseli, laimīgi un apmierināti? Vai drīzāk tieši tur nevalda slimības, posts, nabadzība un sociālā netaisnība vēl lielākā mērā kā rietumos?

Taču šādi kritiski jautājumi nav populāri.

Mūsdienu cilvēkam, kas vairs nesaprot kristīgo ticību, ir vīlies arī ticībā savam prātam un tā spējām, bet tomēr joprojām ilgojas pēc miera, dzīves jēgas un piepildījuma, austrumi šķiet, ja ne gluži glābiņš, tad vismaz zināms patvērums. Tādēļ gandrīz jebkura austrumu reliģiskās filozofijas kritika mūsdienās izraisa gandrīz vai sašutumu.

Tomēr gan rietumu, gan austrumu domātājiem varbūt vajadzētu klusināt savu neapmierinātību un kopīgi uzdot sev jautājumu – kas ir tas iemesls, kura dēļ nedz rietumi, nedz austrumi nespēj tikt galā ar pasaulē valdošo ļaunumu?

Atbilde nepārprotami ir saistīta ar vārda ‘grēks’ izpratni.

Rietumos laicīgi (sava prāta vadīti) cilvēki un diemžēl arī arvien vairāk un vairāk kristiešu par grēku uzskata vienīgi atsevišķus ļaunus darbus, bet pašu cilvēku par labu. Vēl izteiktāka šī tendence ir austrumos, kur grēks tiek uzskatīts vienīgi par zināšanu trūkumu, bet pats cilvēks par dievišķu. Tomēr šāda izpratne ir nepareiza savā būtībā un līdz ar to nepareiza ir arī slimības ārstēšana.

Īpaši skaidri tas atklājas Kristus vārdos, kur, definējot grēku, Viņš nerunā vis par sliktiem darbiem vai labu darbu nedarīšanu, bet saka, ka grēks ir neticība Viņam.

Tātad grēks pirmām kārtām nav kā darīšanas vai nedarīšanas, bet ticības jautājums.

Tādēļ, raksturojot grēka būtību, luteriskās baznīcas tēvi arvien ir uzsvēruši bībelisko patiesību, ka grēks vispirms ir cilvēka dabas samaitātība, no kuras rodas visi ļaunie darbi. Šis iedzimtais grēks, ko mēs no paaudzes uz paaudzi pārmantojam no Ādama un Ievas, ir tik dziļa, ļauna cilvēka dabas samaitātība, ka ar prātu tas nav ieraugāms, bet tam jātic pēc Rakstu atklāsmes.

Lūk, šī Rakstu atklāsme tad arī ir pārliecinošā Svētā Gara balss, kas stāsta, ka pēc savas dabas ikviens cilvēks ir caur un cauri slikts un samaitāts, un mums ir nevis pamazām jākļūst labākiem, bet – par pilnīgi citiem cilvēkiem jeb jāpiedzimst no jauna.
Lai ko mēs arī darītu, kā nopūlētos ar sevis disciplīnu un pilnveidošanu, mēs nespējam mainīt savu dabu. Turklāt grēks mūs padara garīgi aklus, un mēs paši savu samaitātību tā arī nespējam ieraudzīt, kā to liecina visa mūsdienu dzīve un tūkstošgadīgā cilvēces vēsture.

Šī piedzimšana no jauna jeb garīga dzimšana var notikt vienīgi ticībā Kristum.
Kur ir šī ticība, tur grēka vairs vienkārši nav, jo Kristus ir samaksājis par visu cilvēku grēkiem.

Šī ticība rada jaunu cilvēku, kas pēc savas jaunās dabas ir labs un nespēj darīt neko citu kā vien labus darbus.

Tur, kur šīs ticības nav, paliek grēka tumsa, ļaunums, posts un elle, lai ko arī cilvēki par to domātu vai sacītu. Jā, mēs varam ierobežot vienu vai otru savas dabas izpausmi, bet nevaram mainīt paši savu grēcīgo dabu. No tās mūs var atbrīvot vienīgi Kristus.

Turklāt ir jāatceras: kamēr vien mēs šajā pasaulē dzīvojam, mūsu vecā grēcīgā daba arvien vēl būs dzīva. Tādēļ pat tad, ja visi pasaules iedzīvotāji kļūtu kristieši, ļaunums neizzustu pilnīgi.

Visi liberālās teoloģijas un fundamentālistu mēģinājumi radīt paradīzi zemes virsū nav nekas cits kā vēl viena nebībeliska utopija, kas nevar novest ne pie kā cita kā vienīgi pie jaunas vilšanās.

« Lasīt sākumu | Turpinājums sekos »