Es ticu, ka nevaru ticēt
Iesākot paskaidrojumu par Svēto Garu, Luters Mazajā katehismā min šādu Svētā Gara nākšanas iemeslu:
“Es ticu, ka es pats ar savu paša prātu un spēku nevaru uz Jēzu Kristu, savu Kungu, ticēt, nedz pie Viņa nākt.”
Citiem vārdiem sakot, Luters iesāk ar norādi uz iedzimtā grēka varu kā cilvēka garīgu paralīzi.
Šī Lutera pieeja ir dziļi bībeliska, jo pats Kristus, apsolīdams mācekļiem sūtīt Aizstāvi – Svēto Garu, saka, ka Gars vispirms liks pasaulei izprast grēku.
Šie Kristus vārdi un Lutera skaidrojums atklāj pasaules garīgo stāvokli. Izrādās, ka pasaule, kas tā lepojas ar savu gudrību, sasniegumiem un varenību patiesībā nezina un neizprot pašas galvenās, būtiskākās un svarīgākās lietas.
Atrazdamies pilnīgā neziņā, būdama smagi, pat neglābjami slima, tā iedomājas, ka ir vesela, spēcīga un gudra. Tādēļ neticīgā pasaule drīzāk ir nožēlojama nekā apskaužama. Tās godība un varenība ir tukša un bezjēdzīga, jo tas ir tikai ārējs spožums bez iekšēja satura un dziļuma.
Pasaule nekad arī nespētu šīs lietas pati saprast, ja nenāktu Svētais Gars un to nepārliecinātu.
Tādēļ izbrīnu nevajadzētu radīt tam, ja atkal un atkal dzirdam, ka pat paši gudrākie un zinīgākie cilvēki izbrīnā rausta plecus, vaicādami – kas tas grēks tāds ir? Cilvēka prāts, pati augstākā gudrība un spējas te neko nespēj līdzēt.
Tiesa, cilvēki jūt, ka ar viņiem kaut kas īsti kārtībā nav: tie strīdas savā starpā, karo un pat nogalina viens otru; izmisīgi mēģina risināt daudzās sasāpējušās cilvēces problēmas, bet atkal no jauna ir spiesti atzīt, ka viņu pūles nav vainagojušās ar panākumiem. Taču, tā kā tie neizprot grēka būtību, tad, naiva optimisma mudināti, šīs pasaules gudrie un varenie nemitas izstrādāt jaunas teorijas, kam it kā vajadzētu atrisināt biedējošos bada, kara, noziedzības, etnisko un reliģisko konfliktu draudus.
Pēc šo teoriju publiskošanas pirmajā mirklī visus pārņem eiforijai līdzīgs optimisms – nu mēs esam glābti! Taču jau pavisam drīz atkal seko vilšanās. Tāpat tas notiek arī cilvēku personiskajās dzīvēs. Neskaitāmi pozitīvisma ideju pārņemti psihologu un psihoterapeitu pulki mēģina palīdzēt cilvēkam pilnveidoties, dzīvot harmoniski un laimīgi, taču – ak vai! – mēs joprojām esam tālu no pilnības, bet harmoniska un laimīga dzīve paliek tikai tāls, nepiepildāms sapnis.
“Es ticu, ka es pats ar savu paša prātu un spēku nevaru uz Jēzu Kristu, savu Kungu, ticēt, nedz pie Viņa nākt.” – tatad iemesls kapec vairums cilveku ir neticigi ir Sveta gara nolaidibas dēļ, redz navareja velreiz atnakt un paradities cilvekiem. par grutu, nav laika .nesaprot ka ar 1 reizi paradoties pirms ntajiem gadiem nepietiek. jo pec si raksta spriezot, bez Sveta gara gadibas, cilveks nemaz nevar ticet Jezum Kristum. ai, ai, ai Sveto Gar….
tiešām ai, ai, ai, kas domā citādi
… kas sadomājušies ticēt paši savā spēkā
– – –
no tā jau ar ceļas tā velna sasodītā
jūsmošana
nu tad korī kopā viens otram veltism: ai, ai ,ai ;D
ai,ai,sniegparslin.nevaino Dievu.Dievs nav sagrekojis,bet cilveks.Dievs nav nolaidigs,bet cilveks,jo savas nolaidibas del tas mekle visu citu,tikai ne Dievu.piesauc Dievu no visas sirds un Vins tev atbildes.
ai, ai, ai tu normund
vai nolaidīgs vai cik čakls būdams
cilvēks nekad nespēs ticēt nedz sameklēt Dievu
[nespēs to savā spēkā]
– – –
Dievs atrod savus ticīgos
Dievs dāvā savu ticību
[un nedara to citādi kā vien caur kristīgu sludināšanu]
100%neatbildes viss, reiz meginaju no visas sirds, bet visiem augstakajiem spekiem bija “pie kajas”. ta ka tā tava Dieva atsauciba ir visnotaļ “garām” atieciba uz manam velmem, kas bija pilnigi sapratigas.
talyc, tatad Dievs dava savu ticibu izlases karta- sitais patik, sitais ne, sitam dosu, sitam ne. izcili godigi un taisnigi. ;)
jā, tieši tā:) Dievs dāvā ticību
kad, kam un kādā veidā Dievs to vēlas
– – –
Un Viņš taču ir, kas sūta evaņģēliju sludināt
– – –
un Viņš ir tas, kurš apcietina sirdis nepaklausīgajiem (atceries kā tas bija ar faraonu, kurš gan klausījās Mozus teikto, taču paklausīt ij netaisījās)
– – –
vai tev, sniegparslina ir bargs un netaisns vai žēlīgs Dievs?
ja pienem ka man vispar ir Dievs, es gan ta isti neuskatu, tad tevis piedavatais 1. variants.
tā, gan tas varētu būt
– – –
[psalms 18:26-28] Svētajiem Tu rādies svēts un taisnajiem taisns.
Šķīstajiem Tu rādies šķīsts Savā sirdī, bet no tiem, kas novērsušies, arī Tu novērsies.
Apspiestajiem un pazemotajiem Tu gādā palīdzību, bet lepnas acis Tu pazemo.
– – –
[Psalms 112]
Lai būtu, kā Tu saki, talyc.
Tad tik tāds jautājums – ko darīt neticīgam cilvēkam?
Dzīvot tik nost, lai iet, kā iet?
Baidīties no bargā Dieva un elles visas sava mūža dienas, zinot, ka pēc nāves būs vēl ļaunāk?
Nebūt lepnam?
Bet vai tad to cilvēks pats pēc savas gribas var izdarīt?
Neticīgs cilvēks Tev prasa padomu: “Ko man darīt?”
Varbūt viņš domā, ka ir ticīgs, bet Tu ar psalmu vārdiem proti viņam pierādīt, ka nav vis.
Un Tu viņam liecini, ka ne jau Tu to pierādi, bet Dievs.
Ja viņš Tev netic, Tu esi priecīgs, jo vari to pierādīt vēl un vēlreiz.
Ka viņš tikai fantazē, jūsmo, ir lepns un netic.
Bet ko tad, ja viņš notic?
“Esmu lepns un neticīgs, un zaimoju, teikdams, ka esmu ticīgs,” viņš Tev saka.
“Ko man tagad darīt?” viņš Tev vaicā.
Ko Tu viņam atbildēsi?
jautājums ‘ko man darīt’ allaž izriet no atziņas ‘ko es esmu izdarījis’
– – –
ko es vēl teikšu, grēciniek?
… vai šī ir tava grēku sūdzēšana?
Jezus saka;ludziet,un jums taps dots
meklejiet un jus atradisiet
klaudziniet un jums atvers
vai Jezus citiem dod,iznemot sniegparslinu?…
vai sniegparslina mekleja Dievu pasu,vai kaut ko,ko pati velejas?…
Grēciniek tieši par to arī Pāvils rakstīja – kāds varbūt sacīs, ko tad Viņš vēl pārmet, kas var pretoties Viņa lēmumam, kad Dievs sirdi apcietina. atbilde uz to ir – cilvēka bērns, kas tu tāds esi, ka gribi ar Dievu tiesāties. Vai veidojums var sacīt savam Viedotājam – kāpēc Tu mani tādu esi radījis. Bet Dievs ir radījis dažādus traukus vienus godam, citus negodam. Taču nevis, ka Viņš jau iepriekš būtu izlēmis, kurus pazudinās, bet gan tie, kurus Svētais Gars rosinājis, dzīvinājis, bet nav klausījši Viņam, tie ir tie negodam radītie pēc savas pašu izvēles. Dievs izvēlas un izredz vienīgi pestīšanai, bet pazušanai izvēlas katrs sevi pats
Tā lūk Sniegpārsliņ – Svētais Gars darbojas ikreiz, vienmēr un visur tur, kur tiek sludināts Dieva vārds, tātad arī pie tevis un tevī, jā tevī Viņš rada dzīvu ticību, tu pati taču izsaki vēlmi pēc pestīšanas un Viņš tev to dod, pirms tu jau spēj apzināties ka tev to vajag, taču, ir cilvēki, kuri pat tad, kad Svētais Gars viņos radījis dzīvu ticību, tomēr paliek neticībā un spītībā, bet kā ir rakstīts, ka ja tu pēc tam, kad esi redzējis Dieva labestību, tomēr atsakies, tad otra iespēja vairs netiek dota – vai nu tu Dieva spēkā atgriezies pie pirmās un vienīgās iespējas, vai arī savā spēkā atkrīti pēc savas izvēles un ej pazušanā
Ingar, vai esmu pareizi sapratis? Vai tad, ja es esmu dzirdējis Dieva vārdu, piemēram, iegājis kādu svētdienu baznīcā un noklausījies Svēto Rakstu lasījumus, tas nozīmē, ka jau esmu ticīgs, jo Svētais Gars manī savu darbu ir paveicis? Un tad, ja šie lasījumi uz mani nav atstājuši nekādu iespaidu vai arī neesmu tiem noticējis, tā jau ir tikai vairs mana paša lepnība un spītība?
tiesi ta,greciniek,religiska sistema uzdod velamo par esamo.vini saka-uzskati,ka tev jau viss ir,kaut ari neka nav.tas butu lidzigi ka uzklat galdu skaista restorana un pateikt viesiem-uzskatiet,ka esat paedusi… .
šaurs ir ceļš, kas ved uz dzīvību
[grāvji gan (pa abi pusēm)ir plati]
Roberto, pieņemsim, ka Tu esi tā labā zeme, kur sēkla uzdīgst. Pie tevis atnāk tā sliktā zeme un prasa, ko tai darīt. Ko Tu tai vari atbildēt? Tikai to, ka tā ir slikta zeme, kurā sēkla neuzdīgst? Kur izeja?
normund, “vai sniegparslina mekleja Dievu pasu,vai kaut ko,ko pati velejas?…”-es taja vienigaja reize kad ludzu jebkuru augstaku speku palidzet- ludzu nevis par sevi bet mila cilveka dzivibu, jo tur vareja palidzet tikai brinums, kas nenotika.
talyc, “bet no tiem, kas novērsušies, arī Tu novērsies.”
– sorry bet tada gadijuma tavs Dievs ir reti sikumains un nepiedodošs ar šauru redzes loku.
ingar, “Dievs izvēlas un izredz vienīgi pestīšanai”- tatad tiek izdarita atlase, kuras gaitā logiski tiek kads ari neizvelets, ja izdara izveli- nepastav variants ka izvelas visus. tad ta jau gluzi automatiski vairs nav nekada izvele.
“bet kā ir rakstīts, ka ja tu pēc tam, kad esi redzējis Dieva labestību, tomēr atsakies, tad otra iespēja vairs netiek dota” – kur tu te radzi kaut kadu zelastibu un piedosanu, neatmesanu ar roku? sorry bet tavs Dievs rupejas tikai par tiem kas vijnam patik, par parejam vijnam ir nosplauties. dikti cels un briniskigs ta teikt.
sniegparslin.mana dzive daudz kas nenotiek,ka es to veletos.ari man ir notikusas daudzas nelaimes.ari Jezus ludza,lai krusts iet vinam garam,bet tas nenotika.
vissvarigakais tomer paturet sadraudzibu ar Dievu visas dzives situacijas.neapvainojies uz Dievu.kristiesus kadreiz baroja lauvam,bet vini tomer ticeja,ka Dievs ir labs.
emocijas nevar ieslegt un izslegt, kad grib. var tikai kontrolet to izpausmi.
zeme nestaigā…
patiesi [Ps.93], patiesi [Ps.96]
Normund, brāl neviens neuzdod vēlamo par esošo, vienkārši izslēdz savu prāta loģikas darbību un ņem vērā to ko Jēzus saka – vārdi, ko Es uz jums runāju ir Gars un dzīvība. Tas nenozīmē, ka automāiski citējot bībeli visi klātesošie kā uz burvju mājienu kļūst ticīgi, bet gan, ka Svētais Gars ikvienā, kas dzird vai lasa dzīvos vārdus, rosina un rada ticību, jo pats no sevis neviens nekļūst ticīgs. Grēcinieks acīmredzot nav saņēmis pienu, bet gan cietu barību un tas vēl nedzimušam bērnam neder. parasti paiet ilgs laiks, kamēr Svētais Gars pārliecina cilvēku, jo kā jau teicu – tā nav burvestība, Viņš nedarbojas ar nospiedošu pārspēku, bet gan ar mīlestību un lēnprātību.
Sniegpārsliņ kas tev liek domāt ka notiek kāda atlase? kad tiek sacīts – izvēle, tad atcermēsimies, kas par Dievu rakstīts, bībelē, ka Viņš grib, lai visi cilvēki top izglābti, taču, ne visi cilvēki to vēlas, pēc tam kad tiek aicināti.
Kas tad mūs padara par labu un auglīgu zemi? Svētais Gars protams, taču par neauglīgu zemi mēs padarām sevi paši. Tātad tā ir Dieva izvēle un lēmums, ja kāds kļūst ticīgs, bet ja kāds paliek neticīgs, tad tā ir katra paša vaina un lēmums. Dievs aicina visus, taču ne visi paliek aicinājumā
..hmm.. tatad tu, Ingar apgalvo ka svetais gars aicina visus cilvekus bez iznemuma, visi cilveki saprot ka vijnus ir aicinajis tas svetais gars, bet katrs cilveks apzinati izvelas, ko darit talak? bet ja cilveks nesaprot ka vinu ir aicinajis svetais gars, vai ari nav piefiksejis to momentu, tad kas? tad nu nevar isti apgalvot ka neticiba ir izvele. un apgalvojuma “Dieva izvēle un lēmums, ja kāds kļūst ticīgs, bet ja kāds paliek neticīgs, tad tā ir katra paša vaina un lēmums. ” tu tiesam nesaskati pretrunas??? piemers- ir 3 puķes(roze, margarietina un vijolite), darznieks izvelas apliet rozi un vijoliti, bet margarietinu atstat nokalsanai. tatad margarietina ir pati izvelejusies nokalt, lai gan darznieks sij pukitei pat H2O nav piedavajis, jo nav vijnu izvelejies?? ;) ;) ;)
cilvekam ir izveles briiviiba. cilveeks nav augs, nedziiva buutne, kurai taadas nav.
ja tu ticeesi, redzeesi Dieva vareniibu.
nemeklee savu iegribu apmierinaajumu Dievaa.
meklee peec taa,peec kaa tiecas tava sirds, nevis tavs praats.
Dievs aicina visus.visiem ir briiva izveele, naakt pie Kristus vai nee.kristiesiem ir uzdevums staastiit par Kristus dziivi un to,ka Vinjsh speej izmainiit dziives,liecinaat par savu dziivi – kaa Dievs darbojies utt..
ja tu dzirdi, bet nesadzirdi – luudz lai Dievs dod Sveeto Garu, lai vari dzirdeet, lai tu neesi kurla.
ja Dievs ir nodomaajis,ka tev,sniegpaarslin, ir jaasadzird veelaak, tad ne bez iemesla.tu vari ik briidi tuvoties Vinam, ja vien pati veelies, ja vien vari nolikt VISAS lietas pie Kristus kaajaam, kas patlaban aiznjem tevii daudz vairaak vietas kaa Dievs.
kljuusim par maziem beerniem, taadiem, kas tic un kuru ticiiba ir neizmeerojama.
ja tev ticiiba buus kaa sinepju graudinjsh – vareesi kalnus paarcelt.
kaa vairot ticiibu?luudz lai Dievs to vairo. lasi Vinja Vaardu, uznjem bariibu sevii.
…lai jūsu ticība nebūtu pamatota cilvēku gudrībā, bet Dieva spēkā…[1.kor.2:5]
..Tātad ticība nāk no sludināšanas un sludināšana – no Kristus pavēles..[rom10:17]
paljaujies uz Dievu, Vinjsh zina visas lietas un zina,kas mums ir vislabaakais.
lai Dieva miers ar Tevi.
tātad lai ticetu Dievam ir jaizsledz veselais saprats?? jaklausa tikai sirdij? nav ta kā par daudz prasits,ko?;) piemeram prieks manim tas nu tišam ir impossible mission.
jā cilvēkam ir brīvā griba – viņš bēg no patiesā Dieva un izvēlas sen elkus
Ingars rakstīja:
>>..neviens neuzdod vēlamo par esošo, vienkārši izslēdz savu prāta loģikas darbību..
Ingar, kā to ir iespējams izdarīt???
sniegparslin,esmu dzirdejis vairakus stastus,kur neticigi cilveki ludz apmeram ta; Dievs,ja tu esi,tad es gribu tevi pazit!…
interasanti,ka Dievs viniem atkajas.kaa atklaties cilvekiem,tas ir Dieva zinaa.musu dala ir NO SIRDS lugt un veleties.
sniegpārsliņ – pat vēl vairāk, arī sirds cilvēkam ir tikpat samaitāta, kā prāts un sirds patiesībā nevēlas DIevu, jo ir rakstīts, ka cilvēka sirds ir ļaunprātīgi lokana pret visu, kas to var izdibināt. Patiešām cilvēka sirds ir ļaunuma pilna jau kopš dzimšanas.
Bet Dievs, kad tu dzirdi vai lasi evaņģēliju, tavā sirdī liek šo vēlmi un arī tavu prātu atjauno. Tas nozīmē, ka cilvēka sirds ir kā spogulis – ja tā ir tumsā, tad tumsā tā arī dzīvo, bet tikai kad DIevs to apgaismo, tad tā redz un atstaro šo gaismu.
Grēciniek – tu to nevari izdarīt, bet Dievs gan var, ga grib, gan arī dara, vienkārši ļaujies DIevam sevi pārliecināt.
tatad pec tav ieteikuma ingar sanak ka vienkarsi lasot evangeliju nez kapec (peksni Dievs vienu bridi izdoma ka tagad?)cilveki klust ticigi. no normunda ieteikuma- ir jagrib but ticigam, lai cilveks noticetu Dievam. jedzigaks jaunu manuprat ir normunda viedoklis. bet nu vienalga paldies par idejam.;)
p.s. tam ka sirds ir ļauna- kā vienmer nepiekritu, un manuprat nav argumenti lai mani parleicinatu par pretejo
Sniegpārsliņ – Es nemaz ar nerunāju pretī Normundam, tikai gribu pateikt to, ka tā gribēšana nenāk no tavas sirds dabiskā veidā, bet to tur rada Dievs pats, kad tu vienkārši lasi vai dzirdi evaņģēliju, jo citādi nekā Dievs nedarbojas, kā vien caur Vārdu. Dievs neko pēkšņi neizdomā, bet kā gan tu vari gribēt to ko tu nezini? tev taču vispirms ir jāuzzina tā vēsts un tikai tad var nākt gribēšana vai negribēšana to pieņemt. Tas nenotiek automātiski, ticība nav burvestība. Kad tu uztver evaņģeliju ar acīm vai ausīm, tad Svētais Gars tevī rada to gribēšanu, bet cilvēkam pašam no sevis nekad nekāda gribēšana ticēt Dieva nerodas, jo cilvēks pēc savas dabas ir garīgi miris Dievam un pat vēl ļaunāk – visi cilvēki dabīgi nespēj paklausīt bet gan spēj tikai neklausīt un pretoties Dieva gribai.
p.s. tam ka sirds ir ļauna- kā vienmer nepiekritu, un manuprat nav argumenti lai mani parleicinatu par pretejo
to pierāda, ka pilnīgi absolūti visiem cilvēkiem ir grēcīgas tieksmes, Jēzus sacīja, ka viss ļaunums nāk no cilvēka sirds, tātad ikreiz, kad tu kaut mazliet sadusmojies uz kādu, tas ir ļaunums, kas nāk no tavas sirds un tas sagāna tevi. Un pats galvenais arguments – ikviens cilvēks pats par sevi ir neticīgs un tas, ka cilvēks ir miris Dievam padara viņa sirdi ļaunu.
Ecēhiēla grāmata 37. nodaļa
1 Tā Kunga roka nāca pār mani, un Tas Kungs mani garā aizveda kādas ielejas vidū, kas bija pilna ar miroņu kauliem.
2 Un Viņš mani vadāja starp tiem pa klajumu šurpu turpu, un to bija ļoti daudz, un tie bija pavisam izkaltuši.
3 Un Viņš man jautāja: “Cilvēka bērns, vai šie kauli var kļūt atkal dzīvi?” Es atbildēju: “Kungs mans Dievs, Tu to zini.”
4 Tad Viņš man pavēlēja: “Sludini šiem kauliem un saki tiem: jūs, sakaltušie kauli, klausaities Tā Kunga vārdu!
5 Tā saka Dievs Tas Kungs šiem kauliem: Es iedvesīšu jums garu, ka jūs kļūstat atkal dzīvi.
6 Jūs dabūsit dzīslas, miesu un ādu; un Es jums piešķiršu dvašu un dzīvības garu, lai jūs topat atkal dzīvi un atzīstat, ka Es esmu Tas Kungs.”
7 Tad es sludināju, kā man bija pavēlēts. Un tur čirkstēja, kad es sludināju, un redzi, tur kustējās, kauli sadevās kopā cits ar citu.
8 Un, kad es apskatījos, es redzēju, ka tiem bija dzīslas un miesa, un āda pārklāja tos, bet dzīvības gara viņos nebija.
9 Tad Viņš man sacīja: “Cilvēka bērns, sludini dzīvības garam, saki tam: tā saka Tas Kungs: nāc, gars, no četriem vējiem un apdves šos nokautos, ka tie kļūst dzīvi!”
10 Kad es tā sludināju, kā man bija pavēlēts, tad dzīvības gars nāca kaulos, tie tapa dzīvi un nostājās uz savām kājām, varen liels pulks.
11 Tad Viņš man sacīja: “Cilvēka bērns, šie kauli ir viss Israēla nams. Redzi, tie saka: mūsu kauli ir sakaltuši, mūsu cerība ir zudusi, mēs esam beigti.
12 Tādēļ sludini un saki tiem: tā saka Dievs Tas Kungs: redzi, Es atvēršu jūsu kapus un izvedīšu jūs, Mana tauta, no jūsu kapiem un aizvedīšu jūs atpakaļ Israēla zemē.
13 Tad jūs atzīsit, ka Es esmu Tas Kungs, ja Es veru vaļā jūsu kapus un vedu ārā jūs no jūsu kapiem, Mana tauta.
14 Es likšu jūsos ieiet Savam Garam, ka jūs topat dzīvi, un jūs aizvedīšu atpakaļ jūsu zemē, un jūs atzīsit, ka Es, Tas Kungs, to apsolīju un arī izpildīju,” – tā saka Tas Kungs.
Un tagad pasakiet – kur šeit ir kāda norāde, ka cilvēks pats var gribēt kļūt ticīgs? tieši otrādi – mēs visi kopš dzimšanas esam kā sakaltuši kauli, bez dzīvības, bez vēlmes tapt pestītiem, bez apzinātas vēlmes pēc Dieva. Slāpes pēc Viņa protams mums ir, taču mēs tās nesaprotam, jo esam garīgi miruši un mirušie nekā nesaprot. Kāpēc mēs tomēr jūtam slāpes ja jau esam miruši? tāpēc ka esam vēl ļaunāki par miroņiem – mēs netikai esam vienaldzīgi, bet pat pretestīgi un šīs slāpes vēršam pretējā virzienā, apmierinot tās nevis ar Dieva klātbūtni, bet ar laicīgajām lietām
es atceros reiz ziemassvetkos ar draugu gajam uz krogu dzert,bet pec tradicijas iegriezamies baznica.es nekad ieprieks nebiju bijis baznicaa un neko nezinaju par kristigo ticibu,bet pec spredika noklausisanas teicu draugam- sis virs no tas kanceles tiri sakarigi runa.es tiesam biju ieintreresets uzzinat kaut ko vairak par ticibu.es nemeginaju nosodit Dievu,bet gan uzzinat kaut ko vairak par Vinu.saku iet uz dievkalpojumiem un bibeles stundam.mana ticiba tada veida pieauga arvien vairak un vairak.
ah, nespeju atureties nekomentejot pretim. tatad pienemot ka Bibele ir precizs tulkojums-“jūs, sakaltušie kauli, klausaities Tā Kunga vārdu!”. uzsvaru lieku uz KLAUSIETIES. jo ja man piemram butu pie kajas ta kristietiba, t.i. absoluti neinteresetu, es vispar nepieverstu tev uzmanibu, tatad neklausitos.no tā seko, ja ir absoluta neieinteresetiba, tad dievs var runat, vai nerunat, viss vienalga. tatad lai kaut ko sadzirdetu, vismaz ir mazliet japaklausa pec paša iniciativas.;)