Tu redzi arhīvu par Kristīgās ētikas un morāles rokasgrāmata
Dažas dzīves krustceles raksturo bailes un nemiers: ko mēs ēdīsim? Ko dzersim? Ko vilksim mugurā?” (Mt.6:31). Neviens nav mūs mācījis labāk par Pestītāju, ka mēs varam nolikt šīs nastas, jo mūsu debesu Tēvs zina, ka mums šīs lietas ir vajadzīgas (Mt.6:32). Tomēr mēs visi varam nonākt tādās dzīves krustcelēs, kur mūsu pārliecība sašķobās. Vienīgā izeja no šīm krustcelēm ir – “Visu savu zūdīšanos metiet uz Viņu, jo Viņš gādā par jums” (1.Pēt.5:7).
Nevienas krustceles nelīdzinās grēka krustcelēm, jo tajās var nogriezties uz “tumsas tekām”, “galīgi neceļā” utt. (Sal.pam.2:13-15). Šī ļaunuma draudi izpaužas jau sākumā, kad tas šķiet nevainīgi vai tīrais sīkums. Kad atklājas ļaunuma daba, kļūst skaidrs, ka tā upuri jau atrodas uz ļauna ceļa.
Izvēle starp patiesību un meliem gadās bieži. Ja, piemēram, mēs kļūstam par aculieciniekiem negadījumam, ja apciemojam slimnieku vai mūs izjautā okupācijas vai ienaidnieka spēki, kā mums jārīkojas vai ko darīt saskaņā ar kristīgajiem principiem? Cik daudz mēs katrā gadījumā drīkstam atklāt un kam? Ja runājam, tad kā izteikties saskaņā ar patiesību?
Tās nav iespējams iepriekš paredzēt vai izvēlēties. Mēs nonākam krustcelēs tad, kad mēs to vismazāk gaidām, un tad mūsu priekšā ir divi vai vairāk ceļi. Dažkārt iespējams izvēlēties nepareizi un tikai tad saprast, ka tā bija kļūda, un, nonākot citās, līdzīgās krustcelēs, izvēlēties kaut ko labāku.
Liecināt var labi, taču to var darīt arī slikti un nepareizi. Labi un pareizi ir aizstāvēties savas cerības dēļ (1.Pēt.3:15). Šie vārdi ir teikti kā mudinājums kristiešiem nebaidīties no pretiniekiem, bet savās sirdīs “godāt Kristu par Kungu”.
Pārpublicējot obligāti jānorāda atsauce. Visas tiesības patur :: e-BAZNICA :: © 2007-2019
Atsauces (0)