Baznīca un vispārējā kultūras dzīve

Noklausies šo e-publikāciju

Kultūras dzīve ietver sevī noteiktus draudus baznīcai, kas var kļūt “pasaulīga”, aktīvi iesaistoties pasaulīgās lietās, notikumos un viedokļos un tā atstājot novārtā vai aizmirstot Dieva valstību un skatu uz mūžību.

Šos draudus nedrīkst aizmirst un pēc iespējas jācenšas tos novērst. Tad baznīca un kristieši šajā pasaulē spēs darboties patiesi un apzinīgi, katrs pēc sava aicinājuma un amata, “kamēr ir diena; nāk nakts, kad neviens nevar strādāt” (Jņ.9:4).

Pievēršanās garīgām lietām nekad nevar būt par attaisnojumu pasaulīgu pienākumu nepildīšanai. Ikdienas darbs ir pareizi izpildīts, ja attieksme pret to ir garīga, atbilstoša katra cilvēka pasaulīgajiem, garīgajiem un mūžīgajiem pienākumiem, kā arī Dieva nolūkiem, kādiem Viņš mums tos ir devis. Šeit atkal ir nepieciešamība un pamudinājums atcerēties pagātnes paaudžu ieguldījumu daudzās mākslas un amatniecības jomās, arī kultūrā un civilizācijā vispār, kas veltīts cilvēka labklājībai un Dieva godam. Viņu radītais un paveiktais vēl joprojām kalpo mūsdienu dzīvei.

Mūsu uzdevumu šajā sakarībā var raksturot īsi: kristīgais aicinājums un pienākums nevar traucēt mūsu kultūras dzīvei vai videi. Kalpot Dievam un sabiedrībai ir mūsu aicinājums un pienākums, izprotot un izmantojot Dieva dotos talantus cilvēku un sabiedrības labklājībai un Dieva godam. Tikai tā iespējams dzīvot pilnvērtīgu dzīvi šajā pasaulē tik ilgi, kamēr mums šeit ir jābūt, un nekļūt tādiem, kāda ir pasaule.

Šī problēma atgādina tēmu, kurai pieskārāmies nodaļas sākumā. Kā tas iespējams, ka bagātīga kultūra atrodama arī tur, kur nav skolu? Izskaidrojums: īsta kultūras dzīve atkarīga no prāta darbības, bez kuras visa kultūra būtu tikai ārēja rosība, ražošana, fabrikas, tirgus izpēte, bizness un peļņa. Ja izslēdzam no tās prāta darbību un garīgos procesus, atklājas izkropļota kultūras un civilizācijas aina. Smalks mākslas darbs, piemēram, audums, izšuvums, pinums, keramika un tamlīdzīgi nekad nav vienkārši ražojums vai pārdodama prece.

Māksla ir arī mācīšanās auglis, pārmantota no iepriekšējām paaudzēm, tā ir mīlestība pret materiālu, tā skaistumu un pašu darbu. Tieši tas ir vērojams īstā māksliniekā, neatkarīgi no materiāla, ar kuru viņš strādā: viņš it kā apmīļo šo materiālu un arī lietu, kuru veido. Tas ietilpina arī domas, kur šis priekšmets tiks lietots, kas to lietos un dzīves apstākļus, kuros šis priekšmets atradīs savu vietu. Ja neņemam to vērā, nevaram runāt arī par sadraudzību, kalpošanu un patiesu mākslu. Tad mūsu sabiedriskā dzīve lielākoties būs tikai sterila bezdomu atražošana, patērēšana un atkritumu kaudzes papildināšana.

Apskatījuši prāta darbību, varam vēl vairāk iedziļināties šajā jautājumā un, no kristīga viedokļa raugoties, pieskarties ticībai un svēttapšanai. Šajā aspektā cilvēks ir saujiņa mālu uz lielā Podnieka ripas vai – citā līdzībā – mazs salmiņš dižā Grozu Pinēja rokās, vai – pavediens Dieva lielajās stellēs. Tas viss jau ir aprakstīts Dieva vārdā: “Celies un ej podnieka namā, tur Es tev došu Savus norādījumus! [..] Un, kad trauks, ko viņš darināja, neizdevās, .. tad viņš pataisīja no tā citu trauku, kā tas viņam tieši patika” (Jer.18:2-4).

Tas ir pats galvenais, kas mums jāiemācās, lai kļūtu par noderīgiem instrumentiem Dieva – mūsu Radītāja un Tēva – rokās, kā arī kalpojot apkārtējiem cilvēkiem. Ja mūs laiku pa laikam šādi “pārmīca” un pārveido, “kā tas Viņam tieši patīk”, mēs būsim derīgi Viņam kalpot tā, kā Viņš vēlas. No mūsu puses tam nepieciešama gan pazemība, gan ticība. Tā iespējams radīt lietas, kuras ir gan izturīgas, gan spējīgas kalpot un kuras nebūs jāizsviež mēslainē.

Ja baznīca neko neiegulda sabiedrības kultūras dzīvē, tā nav ne “zemes sāls”, ne “pasaules gaisma” (Mt.5:13-16). Šie vārdi attiecas arī uz katru kristieti atsevišķi.